" Celies un dziedi ! " es sadzirdu Kolerta balsi un pamostos no miega. Vakar biju tik nomocīta, ka pat nesapņoju. Zinot sevi, es priecājos, ka izlaidu kārtīgu murgu terapiju.
Ir agrs rīts. Tik agrs, ka ārā vēl valda piķa melna tumsa. Ņemot vērā, ka ir Novembris, tas ir normāli.
" Pēc stundas tev jau jābūt gatavai. " Kolerts pavēsta un iziet no telpas. Vismaz kādam ir labs garastāvoklis. Man gan sāk šķist, ka sirds sitās pārāk ātri un tāds drebulis nav normāla parādība. Tagad es saprotu, kāpēc man ir vesela stunda. Stunda, lai saņemtos un noslēptu savas zaķa ausis. Es neesmu zaķpastala.
Cenzdamās sev to ieskaidrot, es pieceļos kājās. Ceļi nodevīgi trīc. Nu taču, saņemies !
Es pārvelku slimnīcas pidžammu pret drēbēm, kuras atradu uz krēsla. Neizteiksmīgs kartupeļu maiss. To darot, vienīgais, ko es dzirdu, ir klusums. Nomācošs klusums.
Šobrīd es daudz ko atdotu, lai man blakus kāds būtu. Piemēram Ēriks. Puisis ir kaitinošs, tomēr viņa klātbūtne sniedz nomierinošu efektu.
Es pieeju pie loga, kurā neko daudz nespēju saskatīt. Kaut kur spīd Rīgas gaismas, kaut kur iet cilvēki, bet es stāvu pie režģota loga un ceru, ka tuvākajā laikā nepaģībšu.
Likdama sev kārtējo reizi saņemties, es piesoļoju pie maza spogulīša un uzlūkoju sevi. Tā pati meitene, ar īsi nogrieztiem matiem, zaļām, mandeļveida acīm. Mazliet aizskarot bezformīgās jakas malu, var ieraudzīt uzreiz divus tetovējumus. Viss kā vienmēr. Vienīgais, kas ir mainījies, ir skatiens. Tas ir kļuvis... pieaugušāks ? Ir grūti izteikt vārdos to, ko redzu. Šķiet, no tā ir pazudusi pierastā bezbailīgā un izaicinošā izteiksme. Es izskatos vāja.
Tas mani sadusmo. Es nogāžu naktslampiņu, kas stāv uz naktsskapīša. Tā skaļi nokrīt uz zemes, tomēr nesaplīst.
Kā solīts, pēc stundas atnāk divi sargi ar nopietnām sejām. Es tieku vesta cauri simtiem koridoru un es pat sāku apsvērt domu par to, ka esam apmaldījušies un nokavēsim izsoli. Tomēr manis pašas atmiņas, mani apbēdina. Šķiet, tās lēnām sāk atgriezties. Es redzu brīdi, kad Ēriks suņa izskatā skrien virsū bariņam cilvēku, kas stāv pie platām divviru durvīm. Suņa zobi iecērtās vienam no cilvēkiem kājā. Vēlāk es ieraugu cietušo. Vien sekunde un es viņu atceros. Marks. Ko viņš te darīja un kur viņš ir tagad ?
Manas domas izjauc sargi, kuri satver manas rokas un savieno ar rokudzelžiem. Es neapmierināti paskatos uz viņiem, tomēr neko nesaku. Ēriks teica klusēt. Es jau tagad jūtu, ka tas būs grūtakais, ko no manis var prasīt.
Kā suni piemin... Es manu vēl divus sargus vedam šurp puisi, kurš ir ģērbts drēbes, kuras ir identiskas manām. Viņa rokas ir savienotas ar roku dzelžiem un skatiens klejo kā kādu meklēdams.
Mani ieraudzījis, viņa lūpu kaktiņi mazliet paceļas, tomēr tūdaļ nolaižas atpakaļ.
Trakākais ir tas, ka mums pakausī elpo divi sargi. Viens vārds Ērikam un es tieku brīdināta. Ja man būtu tāda vaļa, es par spīti viņu iebildumiem, runātu. Tomēr viens vienīgs Ērika skatiens runā skaidrāk par skaidru " Klusē un uzvedies kārtīgi "
Durvis ir visai pamatīgas, tomēr pat caur tām es dzirdu sarunas. Šoreiz es labprātīgāk iztiktu bez kaķa dzirdes. Sarunas mani tikai vēl vairāk uztrauc. Ir grūti noteikt cik cilvēku ir zālē.
Vairākas mokpilnas minūtes, nekas nenotiek. Es ik pa brīdim paskatos uz Ēriku, tomēr viņš šķiet iegrimis pats sevī. Viņa acis redz visu un reizē neko. Šķiet, viņš tādējādi sevi pasargā.
Mēs sinhroni paceļam galvas brīdī, kad izdzirdam Kolerta balsi zālē. Man ir grūti koncentrēties uz vārdiem. Ceļi trīc un līdz ar to arī viss augums. Vienīgais glābiņš ir acu aizvēršana. Šoreiz tumsa ir laba. Tā man ļauj kaut uz brīdi noticēt, ka viss notiekošais ir sapnis. Cik brīnišķīgi būtu, ja atverot acis es redzētu savu māju, vecākus un atgrieztos vecajā dzīvē. Tomēr sapņi nav tik ilglaicīgi un šausmīgi. Šķiet, es esmu nokļuvusi savu murgu pasliktinātajā versijā.
Pēkšņi es izdzirdu Ērika vārdu. Puiša seja saglabā akmens cietību, tomēr es manu, ka viņs satraukti norij siekalas. Viens no sargiem atver durvis un izved puisi ārā. Līdz ko durvis aizverās, es sajūtu paniku. Ja nu viņu nopērk kāds cits? Ja nu es palieku viena ? Šī doma vien, liek man norīt asaru kamolu. Es vēl nekad neesmu bijusi tik satraukta kā šobrīd. Man nākas pieturēties pie sienas, lai nenokristu.
Pret manu gribu, es dzirdu ik skaņu, kas nāk no zāles. Kolerts nosauc Ērika dotības, prasmes.
Mani nepamet domas par to, cik tas ir apkaunojoši un nepareizi. Ēriks ir cilvēks, tomēr viņš tiek pārdots kā prece tirgū.
" Šis indivīds ir sasniedzis augstāko sava dzīvnieka kontroles pakāpi. " Kolerts nosaka un es sadzirdu sarunas zālē. Man pat īsti nav skaidrs ko tas nozīmē.
Es pakāpjos mazliet pa kreisi un cenšos kaut ko saskatīt durvju spraugā. Slikta doma. Ieraugot Ēriku, kurš stāv restju ielokā, es saraujos. Es pat nepaspēju saskatīt, kas tur notika. Restes mani pārāk nobiedēja. Kopš kuriem laikiem es esmu tāda gļēvule ? Lai arī, ņemot vērā apstākļus, tas ir normāli.
Zālē atskan aplausi. Uzreiz pēc tam tiek apspriestas gala cenas. Mana mute neticīgi paveras, kad es izdzirdu vārdu " milions ". Kur viņi tādu naudu rauj ?
Galu galā, cena apstājas pie skaitļa, kuru man ir grūti pat izrunāt. Neapzināti es iedomājos, cik tie varētu būt čemodāni. To izteica kāds vīrietis, spriežot pēc balss, visai jauns. Puisis tiek novests nost no skatuves.
Sasodīts ! Mana kārta. Daniels nekur nav redzams. Viņš būs pēdējais.
Kā palēninājumā es dzirdu izskanam manu vārdu un kādreizējo uzvārdu. Sirds sitās it kā es būtu izskrējusi maratonu un ceļi ir veidoti no vates. Sargs mani satver un sāk vilkt prom. Tikai ne to !
