Es pamostos no miega bez sapņiem. Spriežot pēc saules, varētu būt aptuveni pusdienlaiks. Nogurums ir mazliet atkāpies un arī sāpes deniņos mazinājušās.
Atverot acis, es noraustos un tālu netrūkst, lai iekliegtos. Manā priekšā sēž puisis, kurš vakar sevi nosauca par Ēriku. Cik ilgi viņš te ir ? Es neciešu, kad mani vēro miegā un vēl vairāk man nepatīk, kad kāds no manis neatiet ne soli. Vakar vīrietim baltajā uzvalkā - šīs iestādes direktoram, nācās viņu gandrīz vai aiz matiem vilkt prom. Neviens man īsti nepaskaidroja, kas mums ir kopīgs, tādēļ šāda manis izsekošana, sāk kaitināt.
" Varbūt tu beigsi mani uzmanīt? " es īgni nosaku un pieceļos sēdus. Pārāk strauji. Galva sareibst un es aizžmiedzu acis. Puisis uztraukti mani saķer, bet es atgrūžu viņa rokas. Viņš ir tik kaitinošs !
" Tev viss labi ? " puisis, ignorēdams manas dusmas, jautā.
" Būtu vēl labāk, ja tu man nekristu uz nerviem. " nosaku un pieceļos kājās.
" Atmiņu esi zaudējusi, bet raksturu gan ne. " puisis smīnot nosaka.
Es neko neatbildu. Kā gan es biju spējīgu izciest viņu pirms atmiņas zuduma ?
Viss notiekošais man atgādina kādu seriālu. Neciešu seriālus.
" Kad es tikšu mājās? " pēc ieilguša klusuma es jautāju. Vismaz būs kaut kāda jēga no puiša, kurš no manis neatkāpjas ne par soli.
Izņēmuma kārtā viņš novēršas no manis un klusē. Nu gan atradis īsto laiku.
Es paskatos ārā pa logu, tomēr neko nespēju saskatīt. Saule iespīd man tieši acīs. Es novēršos un tajā pašā brīdī sadzirdu skaņas. Tās noteikti nenāk no šīs telpas. Šķiet, tās atrodas ārpus ēkas, kaut kur netālu brauc mašīna. Skaņa ir tik skaidra, it kā es atrastos tieši blakus. Apstulbusi, es papurinu galvu kā cenzdamās nokratīt šīs domas. Tas taču nav iespējams !
" Ei, tev viss labi ? " es sadzirdu Ēriku jautājam. Tas liek man acumirklī aizmirst dīvaino manu ausu uzvedību.
" Klau, varbūt tu man liksi mieru ? Teikšu godīgi, tu man liecies kaitnošs. "
Puisis neizrāda, ka taisītos uz promiešanu. Es jau sāku apdomāt variantu ar sišanu, tomēr to atmetu. Ēriks izskatās diezgan labā formā un es šaubos, vai spēšu nostāvēt stāvus kaut sekundi.
" Es negribu atstāt tevi vienu. Tu ieguvi galvas traumu. " viņš paskaidro un es skaļi izpūšu gaisu. Vēl mazliet un es sākšu skriet ar galvu sienā. Kā es biju spējīga ar viņu kontaktēties? Labi, varbūt man izdosies izvilināt no viņa vismaz kaut kādu informāciju par manām dzīves gaitām pēdējā laikā.
" Labi, mister ēna. Tādā gadījumā, kā mēs iepazināmies ? "
Puisis pakasa pakausi un pasmaida. Izskatās, ka viņam ir grūti ietērpt domas vārdos.
"Tu melo ! " es nosaku, noklausīdamās Ērika versiju par mūsu iepazīšanos. Jā, es esmu dīvaina, tomēr ne tik ļoti, lai pieskrietu pie man nezināma cilvēka un palūgtu, lai tas ar mani dodas uz klubu.
Puisis iesmejas un tajā brīdī atverās durvis. Pirmais ienāk vīrietis baltajā uzvalkā - Kolerts, ārsts un kāds puisis, kurš soļo visiem nopakaļ, tādēļ es nespēju saskatīt viņa seju.
" Atvainojos, ka izjaucu jūsu randiņu, bet man nav tam laika. " Kolerts paziņo, pienākdams pie manis. Man tiek izsniegta diezgan plata mapīte ar baltu vāku. Es paveru vaļā tās vāku, kad Ēriks to izrauj man no rokām. Kas par bērnudārzu ?
" Viņai pašai ir viss jāatcerās. " viņš spītīgi iebilst. Kolertu tas acīmredzot neiepriecina.
" Man nav tam laika. Jau rīt jūs dodaties uz izsoli. "
Ēriks vēl kaut ko iebilst un rodas vesela iebildumu saruna, tomēr es to īsti neuztveru. Puisis, kurš bija gājis visiem nopakaļ, beidzot ir atklājis savu seju. Tā sķiet zināma. Izteikti vaigu kauli, zilas acis un ogļmelni mati. Cilvēks, kuram būtu jābūt mirušam. Sirds sekundes laikā pāriet uz sprintu, bet kājas pašas pa sevi pielec no gultas. Daniels. Brālis.
Es neesmu viņu redzējusi vairākus gadus. Es domāju, ka viņš nomira. Es biju samierinājusies ar šo domu.
Un tagad es redzu savā priekšā puisi , kurš ir identisks manam brālim. Jā, viņš ir paaudzies, tomēr tas man netraucēt atpazīt savu brāli.
Es pieskrienu pie puiša un gandrīz vai uzveļos viņam virsū. Galva jau pusceļā sareibst. No visa apskaudama savu brāli, es smaidu. Caur visu ķermeni izplūst pozitīvas emocijas. Gribas kliegt, lēkāt un smieties. Mans brālis ir dzīvs !
Puisis gan ir pretstats man. Viņš ir sastindzis un nekustās.
" Jūlija.. " Ēriks iesāk', bet es viņu pārtraucu, teiktdama, lai viņš aizverās.
Es pavēršu skatienu mazliet uz augšu, lai redzētu puiša seju. Tajā brīdī manā atmiņā uzaust īss brīdis.
Daniels izšauj bērna virzienā, bet lode trāpa kādai sievietei, kas pieskrien priekšā puikam.
Šīs atmiņas man liek pastreipuļot uz atpakaļu. Kas tas bija ? Šķiet neiespējami, ka mans brālis ir izšāvis uz mazu bērnu. Tas pats brālis, kurš bērnībā uz mani bļāva, ja es nositu kaut mušu.
" Tev viss labi ? " Ēriks kārtējo reizi jautā.
Neizturēdama viņa nepārtraukto atkārtošanos, es uzbļauju viņam :" Tu vari beigt skandēt to jautājumu ? Tev platīte iestrēgusi ? "
Tas nostrādā un puisis apklust.
Es vēlreiz uzlūkoju Danielu. Varbūt tā ir kļūda ? Varbūt tā nebija īsta lode ?
" Izskatās, ka tu sāc atcerēties. " Kolerts man aiz muguras nomurmina.
