local-stats-pixel

Mainīgie | 81.nodaļa0

 107  0

* Ērika skata punkts *
Pamostoties es sajūtu cik ļoti mans ķermenis ir novārdzis. Pat sēdēšana rada nogurumu un šķiet kā smags darbs. Skatiens miglojas un rīkle atgādina tuksnesi. Tajā laikā, kad man būtu jābūt pie Jūlijas, es atrodos te un nespēju viņai palīdzēt. Šī doma mani iedzen izmisumā.
Tālakajā telpas stūrī ir nomesta lapa. Parasta a4 lapa, tomēr es nespēju saskatīt tu rakstīto teikumu. Redze ir pārāk miglaina.
Krēsls sāk šķist ar vien neērtāks un galu galā es nolemju pielietot paša Kolerta mācīto paņēmienu kā izkļūt no šīs situācijas.. Tas gan aizņem daudz laika un spēka. Pēc aptuveni stundas es jau esmu viscaur slapjš un tik pārguris, ka rokas pacelšana ir neiespējamā misija. Vismaz es tieku vaļā no vienas rokas skavām. Atbrīvot kājas un otru roku prasa mazāk laika un pēc pāris minūtēm esmu brīvs. Ja man jāizvēlās vieta, kur zaudēt savus pēdējos spēkus, tad labāk lai tā ir grīda.
Es piestreipuļoju pie lapiņas un to paceļu. Redzei ir vajadzīgs mirklis, lai sakoncentrētos, tomēr es spēju izlasīt tur rakstīto. Pat pēc šiem gadiem es atpazīstu Kolerta glīto rokrakstu.
" Zināju, ka tev izdosies. Ceru, ka tāpat tev izdosies man pastāstīt patiesību. "
Es saņurcu papīru un metu pret sienu. Tas atsitās un paripo zem krēsla.
Ko es daru ar savu dzīvi?
Durvis paverās un pa tām iesoļo trīs miglaini silueti. Es atpazīstu Kolertu, jo viņš kā vienmēr ir baltā.
" Redzu, ka esi iepazinies ar zīmītes saturu. " viņš secina, bet es aizveru acis. Man nav ne spēka, ne vēlmes ar viņu runāt.
Sargi mani satver un atgriež krēslā. Mierina vien doma, ka šoreiz es atslēgšos ātrāk.
" Ērik, vai tev pašam neapnīk spēlēt šīs bernu spēlītes? Vai nebūtu vienkāršāk pateikt to vienu vārdu un iztikt bez šīm spīdzināšanām un neziņas ? " vīrietis jautā.
Jā, tā noteikti būtu vieglāk, tomēr es nespēju pateikt Daniela vārdu pat tagad, pēc spīdzināšanas.
" Tu pats mani apmācīji un zini, ka es nerunāšu. " čerkstošā balsī nosaku. Katrs vārds svilina rīkli.
Kad es uzsāku mācības pie Kolerta, viņš mani apmācīja klusēt pat ja tas nozīmē paņemt noslēpumu līdzi kapā. Es gan ceru, ka bez kapa sanāks iztikt.
" Tev taisnība. Ja nemaldos, tev tīri labi veicās pārbaudījumos. " viņš nosaka, " tāpat kā jebkur citur. Žēl, ka tu aizgāji. No tevis sanāktu ļoti labs aģents. Ja vien tevī būtu mazāk muļķīgu emociju. "
Es nekādi neizrādu, ka viņa vārdi mani ir aizskāruši. Kad es vēl te mācījos, Kolerts lika uz manis lielas cerības. Veltas cerības.
Man pie vaiga tiek pielikts auksts metāla nazis. Tātad šoreiz viņš maina taktiku. Kolertam ir vēlme redzēt savus nodarījumus. Sāpju terapiju neatstāja redzamas pēdas, bet šis rotās manu seju vēl ilgu laiku.
Asmens sāk slīdēt uz leju un es valdos, lai nekliegtu.

Brīdī, kad es jau sāku just tumsu pārņemam mani, Kolerts ierunājās. Visu laiku, kad mana seja, rokas tika graizītas, viņš stāvēja klusu un vēroja notiekošo.
" Daniels ir blakus istabā, tādā pašā krēslā. " viņš īsi paziņo.
Joprojām apdullis no milzīgā sāpju daudzuma, es paceļu galvu un cenšos saprast vai tā ir provokācjia. Mana miglainā redze nekādīgi nepalīdz. Es neredzu vīrieša seju pietiekami labi, tomēr šķiet, viņš mani vēro.
Apdullušās smadzenes cenšas saprast kā reaģēt, tomēr tas prasa laiku. Ik katrs sīkākais domu pavediens liek sevi apdomāt.
" Žēl gan, biju licis uz viņu lielas cerības. " Kolerts turpina.
" Tā jau kļūst par tradīciju. " es nomurminu un savelku pirkstus dūrēs. Tas palīdz saņemties un palikt pie samaņas.
" Ko tu ar to domā ?" vīrietis pārjautā.
" Es, Daniels. Labākie tevi nodod. "
Vīrietis klusē. Nevar saprast vai tāpēc, ka ir aizdomājies par maniem vārdiem vai tāpēc, ka ir dusmīgs.
Tomēr es nespēju ignorēt kopsakarības. Laikā, kad es šeit dzīvoju, Kolerts ieminējās, ka esmu viņa labākais aģents. Toreiz man šie vārdi bija glaimi,bet tagad otrādi. Tas pats ar Danielu. Pēc Kolerta skatiena ir redzams, ka Daniels viņam ir svarīgs. Viņš vēl nebija ieguvis tādu uzticību no Kolerta puses, kā es savulaik, tomēr līdz tam nebija tālu. Un tagad viņš uzzina patiesību. Šķiet dīvaini, ka Daniels pats atzinās.
Kolerts, kā lasīdams manas domas, ieminas :" Paldies, Ērik, tu man palīdzēji. "
Es pārsteigts viņu uzlūkoju. Vai es viņam palīdzēju pasakot taisnību ?
" Daniels šobrīd atrodas savā istabā, bet drīz vien tiks nogādāts šajās telpās. "
Es pavisam apmulstu. Smadzenes nespēj izsekot Kolerta domu pavedienam.
Vīrietis nopūšās un paskaidro :" Es nezināju, kas to izdarīja. Man bija vien varianti. Tu man palīdzēji tikt galā. Paldies. "
Sasodīts! Es sajūtu vainas plūsmu pār visu ķermeni. Man vajadzēja saprast, ko Kolerts dara. Nešaubos, ka manis mocīšana bija viens no punktiem. Sāpēs cilvēks pieļauj kļūdas.

Pēc ieilguša klusuma, es beidzot skaļi pasaku domu, kuru biju visu šo laiku apdomājis. Smadzenēm bija vajadzīgs garš laika sprīdis, lai nonāktu līdz šādai domai.
" Man tev ir piedāvājums. " īsi nosaku, vērodams Kolerta reakciju.
Viņš nosmīn :" Piedod, bet tu neesi situācijā, kurā tu varētu man sniegt ko man nepieciešamu. "
" Es tavā vietā nebūtu tik pārliecināts, " nosaku, jusdams kā asins piliens nopil uz biksēm, " Es tev varu apsolīt, ka gan es, gan Jūlija, izsolē uzvedīsimies kārtīgi un pat centīsimies radīt par sevi labāku iespaidu. Tādā veidā mūsu cena augs. "
Kolerts ir mantkārīgs. Nauda ir vienīgais, kas viņam sagādā prieku. Jācer vien, ka arī šoreiz tā būs. Prātā iešaujas doma, ka , iespējams, Jūlija vairs nav starp dzīvajiem, tomēr es to atvairu. Viņai noteikti viss ir labi.
Kolerts brīdi apdomājas, pirms dot atbildi :" Tas ir pārāk maz, Ērik. Es nevaru atlaist Danielu vienkārši tāpat. "
Pēc šiem vārdiem viņš pagriežas uz iešanu, bet es saucu viņam nopakaļ :" Neviens nav teicis, ka viņš tik cauri sveikā."
Ar šiem vārdiem pietiek, lai ieinteresētu Kolertu. Es izmantoju to un turpinu savu domu :" Tu vari pārdot viņu izsolē tāpat kā mūs. Tas būs pietiekams sods. "
Kolerts brīdi aizdomājies vēro mani, bet galu galā, neko neteiktdams, iziet. Vai tas nozīmē nē ?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000