Pēc pusdienām aizgājām uz atpūtas stūrīti un noskatījāmies dīvainu filmu.
Pēc tā visi izklīda, tādēļ nolēmu iet uz istabiņu.
Stāvot zem ūdens strūklas dušā galvā sāka parādīties domas. Tās, kuras visu šo laiku mēģināju padzīt.
Esmu pieradusi neko īpaši neņemt galvā, par neko neuztraukties.
Un tagad notiek tik krasas pārmaiņas. Man taču būtu kaut kā jāreaģē, vismaz pieklājības pēc.
Mājās atgriezties es noteikti nevēlos. Audžuvecāki, droši vien šobrīd svin - meita jau otro diennakti nav mājās. Viņiem ir miers.
Kad mani izrakstīja no slimnīcas, es nonācu bērnu namā. Audžuvecākiem es iepatikos no pirmā acu skatiena un pēc pāris mēnešiem es jau biju jaunajās mājās. Reti, kad tā notiek.
Maniem audžuvecākiem nevarēja būt bērnu, tādēļ viņi lika lielas cerības uz mani.
Tomēr es sāku lēnām mainīties. Nepaklausība, sīki pārkāpumi.
Mani sūtīja pie psihologa, taču tas nelīdzēja. Pēc gada viņi atmeta centības.
Pēdējos gadus viņi mani knapi manīja. Kad es atnācu mājās, Maija ( audžumāte ) veltīja man nosodošu skatienu un tas arī viss. It kā nekad nebūtu noticis.
Tetovējumi, pīrsings, zādzības, kautiņi.
Un tagad esmu te.
Negribās to atzīt, tomēr te es jūtos labāk. Šejienieši ir jauki pret mani. Daži, tādi kā Marks, saprot mani, daži, tādi kā Ēriks un Nauris, mani nosoda.
Kad izeju no dušas, secinu, ka ir pagājusi stunda. Pulkstenis rāda septiņi vakarā.
Parasti visa jautrība tikai sākās ap šo laiku, tomēr šodien nolemju atpūsties.
Knapi pieskaros spilvenam, kad miegs mani saņem savās skavās.
" Kaķenīt, celies ! " dzirdu Marku kliedzam un sitot ar dūri pa durvīm, nu jau kādas 3 minūtes. Tam čalim nu gan pacietība.
" Es gribu gulēt, ej kādu citu kaitināt ," noņurdu tik klusi, ka domāju - viņš nesadzirdēs.
Kaut kādā maģiskā veidā viņš tomēr sadzird :" Pārējie jau ir augšā. Tu gribi nokavēt brokastis? Iet uz treniņu bez brokastīm nav forši. Bet iet uz treniņu pie Ērika bez brokastīm ir nāvējoši, jo viņš .."
Dzirdu puisi spēji apraujamies un tad parādās arī Ērika balss :" Paldies, ka piestrādā par skaļruni, Mark, tālāk es pats tikšu galā. "
Pasmaidu un apveļos uz muguras. Te nav iespējams gulēt.
" Jūlij, atzīsti, ka nobijies no manis. " Ēriks izaicinoši nosaka.
" Ērika kungs, manuprāt, jūs esat pārāk labās domās par sevi " ķircinoši nosaku un pieceļos.
Mans ķermenis mazliet apstulbst dēļ situācijas maiņas. Parasti no rīta mani moca paģiras un slikts garastāvoklis, tomēr tagad man ir brīnišķīga oma.
" Tad jau redzēsim. Ja pēc piecām minūtēm neredzēšu tevi zālē, ieskaitīšu sev uzvaru. "
Uzmetu skatienu pulkstenim - 7: 54.
Dzirdu Ēriku aizejam un gaismas ātrumā sataisos. Skapī atrodu mana izmēra sporta tērpu. Pa kuru laiku ? Doma, ka esmu nomērīta, mani biedē.
7:58 izeju no istabas un skrienu uz sporta zāli.Es burtiski ieskrienu zālē. Daži tuvāk esošie uz mani tā dīvaini noskatās.
" Esi ļoti punktuāla vai arī visu šo laiku mēģināji saņemt dūšu ieiet zālē ? " Ēriks, skatīdamies uz pulksteni, jautāja.
" Vai es jau teicu, ka tu pārāk daudz no sevis iedomājies ? "
Puisis pasmaidīja un paņēma plānu mapi no soliņa, pa to laiku piesoļoju pie viņa.
Puisis sāka skaļi lasīt :" Abesīnijas kaķis. Šie kaķi ir lokani, veikli un spēcīgi, ar attīstītu muskulatūru. Runči ir krietni lielāki par abesīniešu kaķenītēm, kuras, savukārt, ir daudz aktīvākas par runcīšiem. "
Kāds no aizmugures pieskārās manam plecam un es pārbijusies palecu malā.
" Neslikts rezumē, bet tur nekas nebija minēts par bailīgumu " Marks noteica.
" Mark, varēsiet papļāpāt šodien ezerā, bet tagad man viņa ir vajadzīga un cik sapratu tu vēl neesi izpildījis iesildīšanos. " Ēriks piebilda un Marks, kā atvainodāmies, uzsmaidīja. Pēc mirkļa viņš bija pazudis.
"Piedod, Marks ir visai uzbāzīgs, tomēr viņam taisnība, dati tev ir visai labi, paskatīsimies cik tuvu tas ir patiesībai " viņš vēl piebilda un nolika mapi malā.
" Vai tad manas kaķa īpašības ietekmē manu fizisko formu ? " pārsteigta jautāju.
" Jā, tas ietekmē tavu rasturu, fizisko formu. Visu... Ko gaidi? Skrien ! " puisis pavēlēja un es sāku skriet apļus. Drīz vien panācu Marku.
" Izskatās, ka Ērikam patīk pavēlēt, bet pašam stāvēt maliņā un neko nedarīt " dusmīgi noņurdēju.
" Viņš nekad netrennējās kopā ar pārējiem. Vienmēr nāk vakarā, kad zāle brīva. " Marks skaidro.
Dīvainis.
" Nu kaķenīt, šodien peldēties ? Vai jau baidies ? " puisis mainīja tematu.
" Man patīk ūdens " iebildu. Cik sevi atceros vienmēr biju viņu dievinājusi. Pat biju peldēšanas komandas kapteine.
" Uzmanību - Traks kaķis " Marks nosmējās un pamājis uz atvadām, atstāja mani vienu. Redzēju Ēriku viņam dodam pavēles. Puisis devās pie boksa maisiem.
Skrēju tālāk. Aplis, vēl viens.
Jutu sirdi strauji pukstam.
Pēkšņi sadzirdēju aprautu sarunu, tad it kā mana dzirde pārvietotos citur un es dzirdēju soļus, tad sirdspukstus, tikai ne manus, skaņas bija tik skaļas, ka grieza ausīs. Dzirdu sitienu pa boksa maisu, dzelži rīvējas un izdod nepatīkamu skaņu. Grozu galvu uz visām debespusēm mēģinot saprast, kas notiek. Kāds nomet sporta somu un izceļas tāds blīkšķis, ka saraujos. Smiekli, sarunas, soļi, sitieni. Viņi visi pārmaiņus skanēja manā galvā. Pēkšņi kāds parādās man blakus un sāk runāt. Vārdus knapi dzirdu. Tie ir pārāk skaļi. Griež ausīs.
"Jūlija ! " viņš izbļauj manu vārdu tik skaļi, ka paklūpu. Kāds mani atstutē pret sienu.
" Koncentrējies uz.. " turpinājumu nesadzirdu, jo frekvence mainās un es dzirdu soļus, daudz soļu. Visi skrien šurp.
" Sirdspuksti, Jūlija, sirdspuksti! Tu dzirdi ? " šoreiz atšķiru, ka tā ir Ērika balss.
Cenšos sadzirdēt savus sirdspukstus, tomēr tā vietā dzirdu kāda cita sirdspukstus. Viņš ir satraucies. Pēc sekundes saprotu, ka tas ir Ēriks. Cenšos tajos ieklausīties.
Kā uz burvju mājienu viss beidzās.
