Es jau stundu sēžu savā istabā, gaidīdama Ēriku, kurš devās uz pārrunām ar Kolertu. Ceru, ka viņš pārradīsies vesels. Kolerts bija sarīkojis veselu scēnu par noteikumu pārkāpšanu. Galu galā, viņš tikai iegrūda Danielu baseinā, nevis nogalināja visus viņa labākos aģentus.
" Jūlija ! " pēkšņi, Ēriks ieskrien istabā. Viņš izskatās uztraukts.
" Ērik, viss labi ? Ko viņš teica ? " jautāju, nopētīdama puisi uz zilumu esamību.
Puisis atmet ar roku, it kā sacīdams, ka tas šobrīd nav galvenais.
" Es redzēju kādus 7 mūsējos. Viņi visi bija rokudzelžos, rindiņā sastādīti pie zāles durvīm. Man liekas, ka izsoles dienas ir sākušās. Visu šo laiku viņi turēju daļu mūsējo šeit, mēs vienkārši ne reizi viņus neredzējām. " Ēriks nosaka vienā elpas vilcienā. Puisis izskatās pamatīgi satraukts un šis satraukums pielīp arī man. Visu šo laiku mēs nebijām vieni ? Šī atskārme mani iepriecina līdz brīdim, kad man aiziet otra teikuma daļa. Pēc pāris stundām mēs atkal būsim vieni.
" Sasodīts. Ko darīt ? Mēs nevaram viņiem palīdzēt. " bezcerīgi bilstu. Arī puisis visai pesimistiski noskatās kā koku zari aiz loga šūpojās vējā.
Pēc vairākām klusuma minūtēm viņam beidzot ienāk prāta ideja. Visai neprātīga ideja. Es brīdi šaubos, tomēr neatrazdama kompromisu, piekrītu.
Es ievelku elpu un ievedu sevi citā toņkārtā. Tagad man ir jātēlo izmisums. Viens. Divi. Trīs.
Es izmetos no istabas un pieskrējusi pie restēm, sāku tās histēriski raustīt un bļaut. Sargs tulītēji reaģē un nomērķē man tieši starp acīm. Cenšos ignorēt bailes un histēriski bļauju ka manam draugam ir slikti. Sargs liek man atkāpties līdz pat telpas beigām un pats ienāk iekšā. Vīrietis ieskrien manā istabā un ierauga Ēriku, kurš guļ uz grīdas un raustās. Acis ne uz brīdi neuzkavējas noteiktā punktā. Ķermenis trīc, uz pieres ir redzamas sviedru lāses, kuras mēs pāris minūtes atpakaļ izveidojām ar ūdens palīdzību. Puisis ir perfekts aktieris. Es cenšos pielāgoties viņam un apsēžos blakus " slimajam " puisim, sacīdama, lai viņš nezaudē samaņu un klausās manu balsi. Sacīju, ka esmu tepat, blakus. Tā vismaz es biju redzējusi filmās. Sargs palīdz puisim piecelties kājās un sāk vest prom. Es, bez vārda runas, sekoju. Sargs ir pārāk koncentrēts uz Ēriku, lai tam pievērstu īpašu uzmanību. Es esmu tā, kas atbalsta viņu no otriem sāniem. Puisis ir uzgūlies uz mūsu pleciem ar visu savu svaru. Ja man nebūtu zināms, ka viss notiekošais ir teātris, es patiesi nobītos. Puisis izskatās tā, it kā jau taisītos uz miršanu.
Pēkšņi puisis izraujās no mūsu rokām un acu mirklī pārtop par suni. Es redzu kā cēls, stingras uzbūves suns metās uz priekšu un pazūd aiz stūra. Abi ar sargu nolamājamies un skrienam pakaļ.
Izskrienot no stūra manam skatienam paveras lielas durvis, kas ved uz zāli. Tās es redzu katru reizi, kad eju pie Kolerta.
Faraona suns mežonīgā ātrumā uzskrien virsū cilvēku rindai. Tur izceļas kliedzieni. Suns nikni iekožās vienam no cilvēkiem kājā un tikai tad, blakus esošais sargs satver mežonīgo zvēru.
Man nepietiktu drosmes, lai satvertu tik mežonīgu zvēru, pat zinot, ka tas ir Ēriks. Milzīgie zobi ir redzami jau pa gabalu. Tomēr es nespēju uz to koncentrēties ilgāk par sekundi, jo kiedziens, kas nāk no pūļa, mani pamatīgi satrūcina. Tas šķiet ļoti pazīstams. Pieskrienot tuvāk, es saprotu kāpēc. Uz zemes guļ Marks ar asiņainu kāju un sāpēs saviebtu grimmasi. Uz brīdi es zaudēju visu koncentrēšanos spēju. Neesmu redzējusi puisi jau tik ilgu laiku, ka jau sāku samierināties ar viņa nāvi. Un tagad viņš ir manā priekšā, pārmocījies sāpēs. Es pietupjos blakus puisim un parauju viņa bikšu staru uz augšu. Nākas sakopot visu savu gribasspēku, lai nenovērstos. Kāja izskatās pamatīgi izkropļota. Ir skaidri redzamas zobu pēdas. Jau taisos uzkliegt Ērikam, ka viņš ir pārcenties, kad saprotu, ka viņš ir tas, kurš šobrīd guļ uz grīdas, bez samaņas. To nu gan es nebiju paredzējusi. Kas notika ? Biju pārāk aizņemta, lai manītu, kas izraisīja tādu reakciju. Ieraugot šļirci viena sarga rokā, es saprotu. Ēriks bija stāstījis, ka viņam būs vien pāris sekundes laika, līdz viņam ievadīs zāles, kas liek atgūt cilvēcisku izskatu. Izskatās, ka viņi būs pārcentušies ar devu.
" Kas te notiek ? " pēkšņi es dzirdu Kolerta pārsteigto balsi aiz muguras. Sasodīts.
Abi sargi savā starpā saskatās. Ne mums vienīgajiem būs problēmas.
" Kaķenīt, es esmu priecīgs tevi redzēt. " dzirdu Marku nočukstam. Es pievēršu viņam skatienu. Puisis izskatās pamatīgi nomocījusies, tomēr es atbildu ar smaidu. Arī man ir prieks viņu redzēt. Neskatoties uz dusmīgo Kolertu, kurš nikni bļauj uz sargiem. Ēriks ir atstājis mani vienu un man nav ne jausmas, ko man teikt gadījumā ja man prasīs paskaidrojumus.
Es jau aptuveni stundu sēžu medpunktā un vēroju abus puišus, kas guļ dziļā miegā. Marka kāja ir pamatīgi apsaitēta. Ēriks bija uz mirkli pamodies, tomēr viņš pateica vien pāris nesaprotamus vārdus un atkal aizmiga. Telpas spiedīgais klusums mani sāk iedzīt vēl lielākās bailes. Cenzdamās izvairīties no drūmam domām, es pieceļos kājās un piesoļoju pie loga. Restes traucē pilnā mērā atdoties skatam aiz loga. Tās atgādina, ka es neesmu tur, kur man būtu jābūt. Kāpēc dzīve ir tik sarežģīta ?
" Jūlija. " sadzirdu balsi aiz muguras. Es nemaz nepagriežos runātajā virzienā. Es zināju, ka šis brīdis pienāks. Kolerts ir klāt, lai mani nopratinātu.
" Nezinu tādu. " nosaku un beidzot pagriežos pret runātāju. Var manīt, ka viņš ir dusmīgs, tomēr cenšās to slēpt.
