Es nezinu vai es varu saukt kaut vienu šeit pavadīto dienu par veiksmīgu, tomēr ja tas ir iespējams, tad šī būtu pirmais pretendents.
Man ļāva izgulēties un uzbļāva, lai pieceļu savu pakaļu, vien ap pusdienlaiku. Tas noteikti ir progress. Es esmu uzvilkusi savu visai skopo sporta tērpu, kad istabā iesoļo Daniels. Viņam rokās ir melns sporta maisiņš, kuru viņš tajā pašā brīdī, kad es to pamanu, iemet gultā.
Jautājoši viņu uzlūkoju, bet puisis to pat nemana. Viņš novērtē apkārt notiekošo un jau taisās uz prom iešanu, kad es viņu pārtraucu. Kāpēc ? - nav ne jausmas.
Visu šo laiku mēs ne reizi neesam normāli parunājuši, tomēr es lieliski saprotu, ka šī misija ir neiespējama. Puisis ir pārvērties par robotu un tas ir vissliktākais sarunu biedrs kāds vien var būt. Es nemaz nevēlos lūkoties puiša bezemocionālajā sejā. Tā mani biedē.
Kādu brīdi es vienkārši klusēju un drudžaini apdomāju, ko lai pasaku. Galu galā es izdvešu vienkāršu :" Paldies. "
Puisis izskatās mazliet apstulbis. Tāpat kā es. Vai es tikko biju pieklājīga ?
Durvis aizverās un es palieku viena.
Atverot sporta maisiņu, es ieraugu parastu, melnu peldkostīmu. Vai mēs peldēsim ? Es nemaz nezināju, ka šeit ir baseins. Spriežot pēc šejieniešu šikajām mēbelēm, pāris baseini viņiem nesagādās nekādas ievērojamas izmaksas.
Vienā no sporta zāles nodalījumiem es ieraugu visai iespaidīgu baseinu. Tas man atgādina tos laikus, kad es nodarbojos ar peldēšanu un pavadīju ūdenī vismaz 3 stundas. Man pietrūkst tie laiki.
Es dzirdu aiz sevis atveramies durvis un pagriežoties, es ieraugu Ēriku peldbiksēs. Es cenšos nelūrēt pārāk uzkrītoši, tomēr tas ir neiespējami. Kā gan puisim izdodas izskatīties vienlaikus kalsnam un muskuļotam? Es nekad neesmu sūdzējusies par savu figūru, tomēr salīdzinot ar Ēriku, es izskatos visai vāja. Muskuļi neklāj ne tuvu tik lielu daļu ķermeņa kā tas ir Ērikam.
Zāle ir pārsteidzoši tukša. Pie vainas ir Kolerta neizsīkstošās naudas rezerves. Esmu saskaitījusi, ka šeit ir vēl 4 tādas pašas zāles. Vai viņam nav kur likt naudu ?
Daniels, es, Ēriks, treneris, Kolerts, Edgars un divi sargi.
Mans acu skatiens sastopas ar Edgara. Es cenšos izaicinoši lūkoties pretī, bet tas nav tik vienkārši, kad tu zini - šis maita var tev sagādāt pamatīgas problēmas.
Mūsu acu kontaktu pārtrauc Ēriks, kurš paiet man garām, aizklādams redzes logu.
Man prātā ienāk visai stulba ideja un es to nekavējoties īstenoju. Kā palēninājumā redzu savas rokas pagrūžam Ēriku ūdenī. Puisis meklē kādu priekšmetu pie kura pieķerties un to veiksmīgi atrod. Man nekas nebūtu pretī, ja vien šis " priekšmets " nebūtu es. Pirms paspēju ko izmainīt, es pakļūstu zem ūdens.
Es pasmaidu un uzpeldu virs ūdens, lai atgūtu gaisu, kuru kritiens man laupīja.
Iznirstot, es redzu trenera neapmierināti skatienu. Izskatās, ka kāds ir dusmīgs. Es nevainīgi viņam uzsmaidu un sāku peldēt pie Ērika, kurš ir pāris metru attālumā. Puisis izskatās nopietns, tomēr es manu, ka lūpu kaktiņi ir mazliet pavērsti uz augšu. Puisis spēj saglabāt nopietnību pat tagad. Arī man būtu jāseko viņa piemēram, tomēr es to nedaru. Būtībā, neviens to no manis arī negaida. Es būtu iegrūdusi ūdenī arī kādu citu. Tas neko nenozīmē. Cerams, Kolerts domās tāpat. Ēriks bija brīdinājis, lai nekā neizrādu savas jūtas. Vai es izskatos pēc tādas, kas to spēj ?
" Bērnudārzs ir beidzies, Jūlija. " treneris nobļaujas un norāda, lai kāpju ārā. Es saskatos ar Ēriku, kurš pamāj, lai daru, ko liek. Puisis sāk peldēt trenera virzienā. Es brīdi apdomājos un galu galā parādu trenerim mēli. Ja bērnudārzs, tad bērnudārzs. Man pašai nāk smiekli par savu uzvedību, tomēr man ir apnicis būt klēpja sunītim. Es jau nu nebūšu sunītis, un vēl jo mazāk klēpja. Es esmu kaķis. Kaķis, kurš slēpjās no ienaidnieka ūdenī. Nekādas loģikas. Tomēr ūdens man sniedz tādu kā barjēru. Šķiet, tas pasargā mani no jekādām briesmām. Galu galā es tomēr izlienu no ūdens. Trenera seja ir kļuvusi iesarkana.
Pēc simts un viena vingrinājuma, mums beidzot ļauj mesties ūdenī. Pēc Kolerta lūguma, Daniels mums pievienojās. Viņš gan neizskatās īpaši iepriecināts un es pat saprotu kāpēc. Bērnībā, brāļa draugi jokodamies turēja viņu zem ūdens. Kā jau mazi puišeļi, viņi nezināja robežas. Brālis sarijās ūdeni un zaudēja samaņu. Viņam paveicās, ka zālē iesoļoja kāda sieviete un palīdzēja.
Es esmu pilnīgs pretstats. Ūdens ir mans patvērums.
Uzdevums ir visai vienkāršs - aizpeldēt līdz otram baseina galam. Es novērtēju savus pretiniekus. Danielu es uzreiz atmetu, viņš ir gaužam slikts peldētājs. Par Ēriku es gan neesmu tik pārliecināta.
Atskan svilpe un es peldu. Jau pēc pāris metriem es izraujos vadībā. Ēriks gan ir vien divu metru attālumā.
Daniels ir pazudis skatienam.
Mēģinādama sasniegt maksimālu ātrumu, es mainu peldēšanas stilu. Tauriņstils. Tas mazliet palīdz.
Ir palikuši aptuveni 10 metri, kad es sajūtu aukstuma vilni pār visu ķermeni. Ūdens taču ir silts ! Es apstulbusi atskatos, meklēdama iemeslu. Ātrums mazliet sarūk, tomēr Ēriks joprojām ir zaudētājos.
Es atmetu pūles un atgriežu skatienu pie baseina malas. Malas, pie kuras es manu divas dūmainas pēdas. Es kā dzelta apstājos un paskatos uz augšu. Šoreiz siluets ir labāk saskatāms, tomēr joprojām nepietiekami. Es nespēju saprast, ko es redzu. Šoreiz man liekas, ka redzu vīrieti. Nekādas loģikas. Šķiet, ka siluets izstaro aukstumu.
Atskan ārprātīgi skaļa svilpes skaņa un es saraujos.
" Jūlija, tavs uzdevums bija peldēt uz priekšu, nevis uz vietas ! " treneris nobļaujās un es atžirgstu.
Ēriks un Daniels, aizelsušies sēž uz baseina malas un vēro mani. Sasodīts. !
