Es nebeidzu pārsteigt pati sevi. Katra pārvērtība man ir sagādājusi neiedomājami lielas sāpēs un man bija vajadzīgs laiks, lai atcerētos savu cilvēcisko daļu. Taču tagad es atrodos kaķa ķermenī un pilnīgā mierā vēroju Danielu. Viņš izskatās kaujas gatavībā. Šī būtu ideāla iespēja ieķerties viņam ģīmī. Neviens pat nevarētu mani tajā vainot. Tomēr šoreiz es esmu pārāk koncentrēta uz jaunajām sajūtām, lai ko tādu darītu. Es baidos zaudēt paškontroli.
Kaķa skatiens pavēršās pa kreisi un es ieraugu milzīga augumu suni. Man ir vajadzīga viena sekunde, lai saprastu, ka tas ir Ēriks. Par spīti tam, es jūtu kaķi izstravojam nepatiku. Protams, viņš ir suns. Tas, ka esam strīdā, nekādi nepalīdz. Ar lielu piepūli es lieku sev palikt uz vietas un novērsties no viņa. Tā vietā es pakāpjos uz priekšu un apsēžos saules apsīdētajā grīdas placītī. Tas patīkami izstaro siltumu.
Pēkšņi mani pārsteidz garaiņi visapkārt. Tie nav tādi kā cilvēka veidolā. Šķiet, es redzu dzīvniekus. Neticami. Tie ir vien daži, tomēr pat ar to ir pietiekami, lai mani pārsteigtu. Vislielāko uzmanību man piesaista lapsa, kas virmo vistālākajā telpas stūrī. Mani nepamet sajūta, ka esmu viņu kaut kur redzējusi.
Negaidīti atverās durvis un pa tām iesoļo Kolerts un Edgars. Ko viņi te aizmirsa ? Pēdējā laikā man sāk šķist, ka viņi mani izseko.
Abi vīrieši mani vēro, kā meklēdami trakuma pazīmes, tomēr es mierīgi lūkojos pretī.
Edgars mierīgi piesoļo pie manis. Vīrietis pietupjās un pastiepj man pretī roku. Jūtu, ka mans kaķis sāk satraukties un pakāpjas uz atpakaļu. Tas notiek bez manas atļaujas. Kontrole sāk izslīdēt no manām rokām. Sasodītais labaratorijas žurka !
Es atkāpjos līdz istabas stūrim un cenšos nomierināties. Ar acs kaktiņu manu, ka Ēriks pārvēršas atpakaļ par cilvēku. Cenšos sekot viņa piemēram, tomēr man nav ne jausmas kā to dara. Jau atkal. Šoreiz es gribētu iztikt, bez mazohisma.
Edgars ir stingri nolēmis mani noglaudīt. Mani tas sadusmo. Vai viņš nesaprot, ka es to nevēlos ? Viņa maniakālais skatiens mani biedē vēl vairāk.
Vīrietis ir mani iedzinis stūrī. Vienīgā izeja ir lekt pāri viņa galvai.
Es skaļi norūcos un daru to, ko biju ieplānojusi, speciāli izlaizdama nagus. Vīrietis iekliedzas un pieceļas kājās. Es iekšēji pasmaidu. Misija izpildīta.
Uzreiz pēc straujās piezemēšanās mans ķermenis sāk izmainīties. Pirmā pārmaiņa, esot pie samaņas.
Es jūtu kā mani orgāni plešās. Visai nepatīkami. Vien pēc, šķietami mūžības, es esmu cilvēka veidolā. Visas maliņas sāp. Labi, ka pirmajās pārvērtībās es nebiju pie samaņas. Pat tagad tas sagādāja stipras sāpes.
Galva pamatīgi reibst, tomēr man izdodas piesvempties kājās. Ēriks mani saķer un es nespēju neko izdarīt, lai tiktu no uzstājīgajām rokām vaļā. Apkārtne griežās kā pēc kārtīgas karuseļu " terapijas ". Kāpēc viņš ir tik kaitinošs? Tomēr es jūtu arī mazu pateicības stariņu. Es nespētu nostāvēt saviem spēkiem. Es vienkārši negribu, lai turētājs ir Ēriks.
Kad redze kaut cik nostabilizējas, es ieraugu Edgaru, kurš ir pielicis roku pie pieres. Skrāpējums izskatās visai iespaidīgs.
***
Ēriks klusēdams ēd salātus. Lūpu kaktiņi ik pa laikam paceļās, kā atcerējušies ko smieklīgu. Es pat spēju uzminēt ko. Ceļā uz ēdnīcu visi apsprieda manu rīcību. Kolerts taisnojās, ka es vēl esmu jauniņā, Edgars sacīja, ka nav dusmīgs un Daniels strupi vērās sev priekšā. Vienīgi Ēriks, kurš mani atbalstīja un palīdzēja nostāvēt kājās, ik pa laikam pasmaidīja. Biju domājusi, ka viņš būs dusmīgs, jo puisis tomēr ir tas prātīgais. Viņš nebeidz mani pārsteigt.
" Tad ko tu domā ? " dzirdu Kolertu sakām. Man ir radies paradums noklausīties Kolerta sarunas. 90 % gadījumu es nesaprotu par ko iet runa, tomēr tas vēl vairāk pastiprina manu ziņkārību.
" Ņemšu. Vajag vēl vienu. " Edgars atbild.
Dzirdu Kolertu nopūšamies :" Tu zini noteikumus, es nevaru tik vienkārši pārdot. "
" Protams. "
***
Saule jau taisās uz rietu un debesis iekrāsojās oranžīgas. Es mierīgi sežu gultā un vēroju skatu. Pat atrodoties Rīgas centrā, saulriets ir skaists. Nespēju iedomāties cik tas būtu iespaidīigi, ja es atrastos pie dabas.
Pēkšņi es sadzirdu durvis atveramies. Pagriezusi galvu, es ieraugu Ēriku. Īsti nezinu kā reaģēt. Viena mana daļa vēlās puisi nolamāt un aizdzīt prom, bet otra vēlās, lai viņš mani cieši apskauj un sola, ka viss būs labi.
Viņa skatiens uzkrītoši pakavējās pie saulrieta un vien pēc kāda laika, viņš uzlūko mani. Skatiens ir vienlaikus maigs un pašpārliecināts. Lai ko viņš tagad man neteiktu, viņš ir pilnībā pārliecināts par sevi.
Ēriks apsēžas man blakus. Es neapzināti pavirzos mazliet nostāk un nosaku :" Ko tu gribi ? "
Pašai no sevis kļūst neomulīgi. Es saprotu, ka puisis nemaz nav vainīgs pie notikušā un viņš tāpat kā es ir daudz par to pārdzīvojis. Ņemot vērā to, ka puisis aizbēga no Kolerta, viņš apzinājās savu kļūdu. Es pati biju teikusi,ka man nav svarīgi, kas viņš bija. Ir svarīgi, kas viņš ir tagad.
Puisis neko nesaka. Viņa acu skatiens sameklē manu un nelaiž to vaļā. Es nekad nenovēršos pirmā un viņš to izmanto.
Ērika lūpas maigi izrunā vārdus :" Es saprotu tavas dusmas, bet es vairs nevaru klusēt. "
Uzreiz pēc šiem vārdiem puisis pasniedzās un noskūpsta mani. Pārsteidzot pati sevi, es atbildu skūpstam.
