local-stats-pixel

Mainīgie | 61.nodaļa0

Ir pagājusi viena stunda. Viena stunda ellē.
Psiholoģe apmierināti pieraksta visu dzirdēto.
Es nonācu pie secinājuma, ka ātrākais veids kā tikt brīvībā ir pastāstīt psiholoģei to, ko viņa grib dzirdēt. Melus, kuros viņa ieklausītos. Sieviete paraksta papīrus un atsūta pavadoni, kurš mani nogādā līdz istabai.

Es tieku ievesta pa sev jau pazīstamājam kameras durvīm. Starptelpa ir tukša. Es izmantoju mirkli un iešmūku savā istabiņā. Šobrīd man nav vēlmes ar kādu pļāpāt.

Mani pamodina uzstājīga balss netālu. Atverot acis es redzu brāli, kurš ir nostājies durvju ailā un kliedz lai ceļos un dodos uz treniņu. Nolamājos. Vai tiešām es nevaru kaut uz mirkli atpūsties ?
Brālim aiz muguras es manu to pašu pelēko veidojumu, ko vakar, tomēr to ignorēju. Visticamāk, man rādās. Es negribu, lai pašas fantāzija noved mani līdz vājprātam.
Izejot no istabas, manu Ēriku. Sirds acu mirklī uzsāk sprintu. Es nespēju saprast no dusmām vai ilgām. Puisis stāv pie durvīm, gaidīdams, kad tās atvērs. Viņš ir sakrustojis rokas un nokāris galvu, kā negribēdams redzēt neko, kas notiek apkārt.
Vien, kad Daniels pienāk pie durvīm un sāk tās vērt vaļā, Ēriks atver acis. Tās ir neiedomājami pārgurušas. Pirmajā brīdī šokēti nevaru ne pakustēties. Esmu bieži redzējusi viņu noskumušu vai pārgurušu, tomēr šoreiz ir daudz sliktāk. Šķiet, puiša te nemaz nav. Acis ir stiklainas.
Tā ir līdz brīdim, kad viņš ierauga mani. Acis neticīgi šaudās un mana kaķa dzirde uztver paārinātos sirdspukstus. Puisis atviegloti pasmaida un metās pie manis. Pirms es paspēju jebkā reaģēt puisis mani noskūpsta. Esmu tik ļoti šokēta, ka nespēju ne pakustēties. Vēl pāris dienas atpakaļ man nācās sakopot visu grbasspēku, lai neiesistu viņam un mierīgi palūgtu nerādīties man acīs.
Puisis atraujās un vēlreiz uzlūko mani. Skatiens mazliet uzkavējās pie acīm. Vien pēc šīs dīvainās jūtu izpausmes, viņš saprot, ka kaut kas tomēr ir ne tā. Viņš atraujās no manis un nedroši gaida manu reakciju. Esmu pateicīga Danielam, kurš tajā brīdi noaurojas, lai beidzam savas kucēnu mīlestības un pametam telpu. Es nezinu kā man būtu jāreaģē dotajā situācijā. Puisis man ir svarīgs, to es nevaru noliegt. Tomēr kā gan es varu mierīgi mīlēt cilvēku, kurš ir atbildīgs manu vecāku nāvē? Zemapziņā es zinu, ka ne jau viņš ir vainīgs, es saprotu, ka pati būtu rīkojusies tāpat. Varbūt. Tomēr tas nemaina faktu, ka viņš nolūkojās notikumā, kuru es uzskatu par savas dzīves vislielāko elli.

Šoreiz mēs tiekam ievesti atševišķā zāles istabā. Telpa ļoti atgādina to, kurā mums lika pārvērsties , tikai tā ir lielāka un izskatās mazliet.. mājīgāka. Istabā ir trīs logi. Dīvaini. Ja nemalados, tad tikai divi no tiem ir izvietoti ārpus ēkas. Kāda jēga taisīt logu, kurš paver iespēju redzēt blakus istabu ? Ieskatoties kārtīgāk, es saprotu, ka cauri logam nekas nav saskatāms. Persikkrāsas sienas padara telpu vēl gaišāku. Tas arī viss. Telpa ir tukša.
Pakrūtē sajūtu, ka tā nav laba zīme.
Daniels aizver aiz mums durvis un atsutē pret sienu mazu koferīti. To pašu, kurā pagaišreiz atradās ampulas. Skaidrs, viņš grib, lai mēs kļūstam par savu dzīvnieku. Šoreiz man prātā nemaz nenāk iespītēties. Tas dara vairāk sāpju, nekā ja es to darītu labprātīgi. Un galu galā, man jau sen ir laiks apgūt sevis kontrolēšanu. Es noteikti esmu vislielākā bremze visu mainīgo starpā. Kur gan es netrenētos, tas man nenāks par ļaunu.
" Šodien mēs apgūsim paškontroli dzīvniekā izskatā. " Daniels iesāk, lūkodamies vairāk uz mani, nekā uz Ēriku. Protams, Ērikam tas nesagādās ne mazākās problēmas.
Pēkšņi es saprotu, ka mēs esam tikai divi. Es un Ēriks. Kur palika Valts?
Daniels jau taisās stāstīt tālāk, kad es viņu pārtraucu, lieliski zinādama kā kādreiz viņu tas kaitināja :" Kur ir Valts ? "
" Viņš ir pārvests uz citu bloku. " Daniels sausi nosaka. Es nezinu kā reaģēt, man tas bija jāparedz. Viņš tiek trenēts savādāk, kāpēc viņam būtu jādzīvo ar mums ? Nezinu kāpēc, bet es jūtos mazliet nobijusies. Valts noteikti nebija nekāds sargs, tomēr mēs bijām trīs, tas devu drošības sajūtu. Tagad man ir vien jātic, ka Ēriks ir ar mani, pat dotajā situācijā.
" Noteikumi tie paši, nedarīsiet labprātīgi, mēs jums palīdzēsim. Galvenais mērķis ir sevi pilnībā nokontrolēt. " Daniels beidz savu runu un pamāj Ērikam. Puisis nemaz nespītējas. Pēc sekundes savā priekšā es jau redzu cēla paskata suni. Tomēr skatiens ir cilvēcisks un ir uzreiz skaidrs, ka tas ir Ēriks.
Suns pasper pāris soļus uz manu pusi un apsēžas pusmetra attālumā. Es nezinu, ko viņš ar to gribēja pateikt, tomēr es demonstratīvi aizeju uz otru telpas galu un apsēžos uz grīdas. Man ir jāpārvēršās. Ir grūti to izdarīt, nemaz nezinot kā to dara. Jā, vienreiz esmu pārvērtusies, tomēr es joprojām nesaprotu, kas notika. Es vienkārši.. gribēju pārvērsties.
Galīgi apmulsusi, es aizvēru acis un vienkārši domāju. Kā tas ir justies kā kaķim ? Tā padomājot, es esmu līdzīga savam dzīvniekam. Gan fiziski, gan psiholoģiski. Es biju pavērojusi Abesīnijas kaķa bildes. Varbūt ir smieklīgi salīdzināt kaķa un cilvēka augumus, tomēr kas līdzīgs mums ir. Tas pats ar ar fiziskajām īpašībām. Esmu visai lokana un izveicīga, laba sprintere, tomēr smagumu cilāšana nav mans. Raksturs.. Grūti spriest. Kādreiz biju samērā mierīga un līdzsvarota, tomēr tagad esmu visai spītīga, nepakļāvīga.
Pēkšņi sajūtu, ka pārvērtība ir sākusies. Tā ir mazāk sāpīga. Es iztieku bez kliedzieniem.

137 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000