" Kur mēs ejam? " jautāju, paātrinādama tempu. Izskatās, ka Ērikam patīk, kad viņam skrien pakaļ. Nesagādāšu viņam to prieku.
" Redzēsi. " puisis strupi atbildēja.
" Vai tu tik tiešām mani tik ļoti ienīsti vien dēļ tiem pāris skrāpējumiem uz sejas? "
Puisis uzmeta man skatienu pēc kura neko nevarēja saprast. Dusmīgs?
" Tevis dēļ es nokavēju svarīgu tikšanos un ierados ar šādu seju. Kā tu domā - kāds mani uztver nopietni ar šādu ģīmi ? "
" Nu piedod, ka mans ķermenis nolēma pārvērsties tieši tad, kad tev bija ieplānota tikšanās. Nākamreiz pabrīdini - es atlikšu to uz vēlāku laiku ! " sarkastiski teicu.
Puisis neko neatbildēja.
" Tev piestāv. Kad sadzīs, būs jāatjauno " jokodamies attraucu.
Mēs izgājām no ēkas un pakāpāmies mazliet tālāk, lai varētu to redzēt pilnībā. Tā nav pārāk milzīga, tomēr izskatās diezgan pieklājīgi. Dīvainākais - tā atrodas kaut kur dziļi mežā. Brīnos, ka viņi vispār atrod ceļu šurp.
" Tā ir maza un atrodas nekurienes vidū " sausi secināju.
" Mēs šeit esam savākušies no visas Latvijas tikai ap 50. Vēl tikpat ir neatklāti. Domā 50 cilvēkiem vajag milzu ēku ? Tā ir uzbūvēta nekurienes vidū, lai grūtāk būtu mūs atrast. Zini, ir daudz dažādu organizāciju, cilvēku, kuri labprāt mūs visus izmantotu savām vajadzībām. "
Saprotoši pamāju ar galvu.
Vēlāk sekoja ekskursija pa ēkas iekšpusi. Tai bija trīs stāvi.
Pirmajā stāvā bija dažādi kabineti. Medmāsiņa, arhīvs, bibliotēka, papīra darbu veicēji. Manīju arī Riča kabinetu un jau pieminētos galdiņus. Pašā galā durvis ar uzrakstu " Ēdnīca ". Vēders gaidās iekurkstējās, tomēr es nolēmu to atlikt uz vēlāku laiku.
Otrais stāvs mani ieintriģēja. Vienas lielas dzelzs durvis uz visu stāvu.
Ieejot iekšā priecīga sasitu plaukstas. Sporta zāle. Tā nebija visai šika, tomēr tajā visa bija pilnīgi pietiekami.
Pāris trenažieru, skrejceliņi, barjēras, augstlēkšanai un tālekšanai paredzētais, boksa maisi un rings, un vēl dažas lietas, konstrukcijas, kuras neizpratu. Manīju arī pāris durvis.
" Katru šejienieti mēs apmācām, lai viņš spētu sevi nepieciešamības gadījumā aizsargāt un vienkārši lai uzturētu sevi formā. "
Pie sevis vēl nodomāju, ka puisis ir klājš piemērs.
" Rīt es tev parādīšu meistarklasi " viņš smaidot attrauca.
" To mēs vēl redzēsim. Es neesmu tik vāja kā izskatos " teicu.
Puisis pasmaidīja un devās prom. Es sāku nožēlot savus vārdus. Muskuļainā puiša mugura ir redzama pat cauri kreklam.
Trešais stāvs ir dzīvojamā daļa. Milzums dzīvojamo istabiņu un pašā centrā tāda kā atpūtas telpa ar mīkstu paklājiņu, televīzoru, pāris galdiņiem, grāmatām un bērnu rotaļlietām.
Mazliet saskumusi jautāju :" Vai te ir arī bērni ?"
Puisis pievērsa skatienu rotaļlietām :" Jā, viņi gadās retāk, tomēr daži vienmēr ir. Tas ir smagi gan mums, gan viņiem. Mazi bērni nesaprot, kas notiek, kāpēc viņi nevar darīt to, ko citi. Katra pārvērtība ir drausmas. "
Klusēdama pamāju. Interesanti, ko viņiem nācās piedzīvot jau tik agrā vecumā ?
" Ērik, mums ir jauniņā ? " kāda balss mums aiz muguras jautāja.
