Pamodos dēļ tā, ka pēkšņi sagribēju ēst. Pilnīgi jutu kā mans vēders lūdzās pēc žēlastības.
Piecēlos no gultas un tikai tad sapratu, ka neesmu mājās. Telpa atgādināja kādas vienkāršas viesnīcas numuriņu.
Dzeltenas sienas ar dažiem ziedu gleznojumiem, koka gulta, pustukšs koka skapis, drēbju skapis un darba galds pie loga.
Piegāju pie galda tā, ka saule spīdēja virsū manai sejai. Apmierināti pasmaidīju. Saulīte ir tieši tas, ko
šobrīd vēlos. Ar labpatikā aizvērtām acīm, koncentrējos uz skaņām visapkārt. Es nevarētu teikt, ka uztraucos par to, ka nezinu kur atrodos. Godīgi sakot, man tas ir pie vienas vietas.
No durvju puses nāca soļu skaņa un es lūdzos, lai tie nenāktu pie manis. Nogurums bija mani pārāk pārņēmis un vienīgais, ko man gribējās ir atgulties saulītē un gulēt. Un ēst, protams.
Īsti neatceros, kas vakar notika, tomēr, manuprāt, es zaudēju samaņu. Lai nu kā, es biju rēķinājusies ar pamošanos slimnīcā, tomēr šī telpa to neapstiprināja.
Soļi arvien tuvojās un kā pēc ļauna joka, iegāja manā istabiņā. Pārsteigta atskārtu, ka tas ir tas pats puisis, kurš solījās ar mani aiziet uz klubu. Vienīgā atšķirība - šim uz sejas bija vismaz 10 skrāpējumi, it kā kāds būtu viņam kārtīgi pārlaidis nagus pār seju.
Uzjautrināti iesmējos un jautāju :" Pateici meitenei, ka viņa ir resna? "
Puisis uz mani paglūnēja ar tādu skatienu, ka jebkurš cits būtu tūdaļ aizvēries. Tikai ne es.
" Zini, meitene dusmās var izdarīt daudz ko un tev, " teicu, norādīdama uz viņa seju, "vēl paveicās. "
" Tev jau labāk zināt " puisis atcirta un norādija lai sekoju viņam.
Mēs izgājām zili baltos toņos iekārtotā gaitenī, kur dažviet vīdēja soliņi, kafijas galdiņi, dzērienu automāti. Cilvēku gandrīz nebija. Vien kāds pārītis, kurš sēdēja pie viena no kafijas galdiņiem un lūrēja uz mani.
Drošības pēc uzlūkoju savu apģērbu, kuram iepriekš pat nebiju pievērsusi uzmanību.
Viss pa vecam - melnas bikses un īss, melns topiņš kurš atsedz pīrsingu nabā un tetovējumu ap to. Nezinu kāpēc, bet katru reizi, kad to uzlūkoju man gribās pasmaidīt.
Puisis manījis manu smaidu, neticīgi komentēja :" Nesaprotu, kas tur var patikt, sevis izķēmošana. "
" Ko ? Nu kura gadsimta tu esi nācis, jaunais cilvēk !? Tas ir skaisti! Vai arī tu uzskati, ka mans vēders nav uzmanības cienīgs? " mazliet izaicinoši jautāju.
Puisis mani nopētija un paraustījis plecus noteica :" Jā."
Tēlotā aizvainojumā paziņoju " Cūka. "
Puisis pasmaidīja :"Paldies ! "
Tieši tajā brīdī bijām nonākuši līdz galapunktam.
