Pēdējo reizi es viņu redzēju mēnesi atpakaļ - vienā no murgiem, kas mani pavada visus šos gadus. Es biju neskaitāmas naktis apraudājusi viņa un vecāku nāvi un nožēlojusi, ka pati paliku dzīva. Es domāju, ka paliku viena! Biju centusies padzīt atmiņas, kas saistītas ar viņu un tagad...
Tagad es redzu viņu video ierakstā dzīvu un veselu.
Puiša sejas vaibsti ir kļuvusi vēl izteiktāki, nekā tos atceros. Mati sevi ir spējuši vismaz daļēji saglabāt - tie ir tikpat īsi un izpūruši kā allaž. Kameras izšķirtspēja nav tā spožākā, tomēr šķiet, ka tie ir kļuvuši pavisam melni, ogļmelni. Tie vienmēr ir bijuši tumši, tomēr nekad tik ļoti.
Puisis ir labi trenēts. To var redzēt gan pēc viņa ķermeņa, gan pārliecinošās stājas. Kā arī dēļ tā kā viņš izšauj Dina virzienā. Roka nepakustās ne par centimetru un šķiet, ka viņu nemaz neietekmēja tas, ka viņš gandrīz nošāva mazu, nevainīgu puiku. Tomēr lode skar nevis Dinu, bet gan sievieti, kas pēdējā brīdī pielec priekšā. Lode trāpa vēdera augšējā daļā. Neesmu ārsts, tomēr skaidri saprotu, ka viņa vairs nav dzīvotājs.
Ričš apstādina ierakstu un norāda lai atgriežos savā krēslā, ko es paklausīgi arī izdaru. Acu priekšā redzu brīdi, kad viņi ieradās mītnē un atvēra mašīnas bagāžnieku. Sieviete tur gulēja jau mirusi un to izdarīja mans brālis.
Neticās, ka tas ir tas pats cilvēks, kuru es atceros kā teicamnieku un disciplīnas cienītāju. Lielā mērā viņš tolaik man atgādina Ēriku tagad. Viņš vienmēr bārās, ja es ar kādu nesasveicinājos vai nedevu savu vietu pensionāram trolejbusā. Un tagad viņš ir slepkava.
" Daniels Tropiņš, " Ričš sāk lasīt no papīra, kuru izķeksēja no mapju kaudzes. Noraustos izdzirdēdama savu veco uzvārdu. Pēc ugunsgrēka es oficiāli saņēmu audžuvecāku uzvārdu un kļuvu par Freimani, " Dzimis 1994.gada 13. augustā. Gāja bojā ugunsgrēkā 16.03.2011. "
Vīrietis novēršās no papīra un uzlūko mani :" Vai vari paskaidrot kāpēc es viņu redzu? "
Kā es to varu zināt?
" Varbūt tāpēc, ka jums ir video ieraksts? " sarkastiski novelku un izpelnos neapmierinātu skatienu no Ričarda.
Cenšos ignorēt galvas sāpes, kas man piepeši piemetās. Tās traucē pienācīgi koncentrēties, tādēļ doma par atbildēšanu uz neskaitāmiem jautājumiem mani nekādīgi neuzmundrina.
" Varbūt šodienai pietiks? Viņai ir ko apdomāt un arī tev, Rič, ir jāmeklē papildus informācija. " Ēriks mani paglābj kā izlasīdams manas domas.
Ričš negribīgi, tomēr ļauj man iet.
" Vai viss labi ? " Ēriks jautā, nostājies durvju ailē. Es nelūdzu viņu mani pavadīt, tomēr viņš to vienalga darīja.
" Būs vēl brīnišķīgāk, ja tu aizvērsi durvis un pats paliksi aiz tām. " īgni nosaku.
Šobrīd pēdējais, ko vēlos ir ar kādu runāt. It īpaši Ēriku.
" Saprotu, ka gribi pabūt viena, bet tulīt jau sāksies treniņš un es pēc pieredzes varu teikt, ka sports ir labākais dusmu pielietošanas veids. " Ēriks stāsta, ar acīm sekodams līdzi katrai manai kustībai.
Uzmetu skatienu pulkstenim. Tik tiešām, laiks skrien vēja spārniem un līdz treniņa sākumam ir palikušas piecas minūtes. Es kā vienmēr visu pamanu pēdējā brīdī. Negribīgi paķeru sporta tērpu, vannas istabā to uzvelku un dodos uz treniņu. Ēriks bija mani gaidījis istabā un tagad klusēdams soļo man blakus. Rodas sajūta, ka viņš baidās no manas reakcijas uz jaunumiem. Tikai nespēju saprast, ko viņš no manis gaida - agresiju vai asaras ?
Pēc iesildīšanās Ēriks uzaicina kaķveidīgos un vilkveidīgos uz šaušanas telpu. Manu, ka viņš lūdz mums piebiedroties vēl vienu no trenerēm, Mariju, ja nemaldos. Viņa apstiprinoši pamāj.
Pretēji manam priekštatam par šaušanas telpu , mums izdala nažus. Katram pa trim. Tie ir smagāki par tiem, ko var atrast virtuvē un izmēra ziņā ari diezgan palieli. Tomēr tie ideāli pielāgojas plaukstas izliekumiem un es gandrīz uzreiz atrodu ērtāko to turēšanas veidu.
Marija mums nolasa pāris drošības noteikumus un pie punkta :" Nedurt citiem cilvēkiem " , iesmejos. Kas tie par noteikumiem? Loģiski, ka es netaisos kādu nodurt. Manu arī Marku pasmaidam. Tomēr istabā ir pāris bērnu, tādēļ nodomāju, ka varbūt labāk, ja lieku reizi pabrīdina.
Turpmāk viņa parāda pozu, kas ir jāieņem pirms naža mešanas, rokas pozīciju un , galu galā, pareizu mešanas metodi. Kad visi saprotoši pamāj, Ēriks mūs ieved citā telpā.
Tā ir ievērojami lielāka, nekā mazā istabiņa, kura tikko bijām. Pie sienas ir pielikti vairāki desmiti papīra cilvēku silueti ar uzzīmētu mērķi - sirdi. Tur ir jātrāpa nazim.
Katrs ieņem vietu savā papīra cilvēka līnijā. Sākumam izvēlamies mazu attālumu - 10 metri. Pa ausu galam dzirdu treneru pavēli ieņemt pareizu stāju. Cenšos atveidot Marijas stāju līdz visiem smalkumiem.
" Ļoti labi " dzirdu Ēriku sakam, tomēr kad pagriežu galvu viņš jau ir aizgājis tālāk.
Šādi stāvot, man galvā ieskanas pašas balss :" Ko juta mans brālis, kad šādi stāvēja ar pistoli rokā ? Viņa sejas izteiksme un stāja ļāva noprast, ka viņš to bija darījis simtiem reižu. Cik cilvēku viņš ir nogalinājis? Tomēr galvenais jautājums ir kāpēc viņš to darīja? Brālis, kuru pazinu, vienmēr bija teicis, ka visas problēmas var atrisināt ar vārdiem un fizisks spēks ir tikai vājo cilvēku veids. Tomēr viņš neizskatījās vājš.
Pēkšņi izdzirdēju svilpi un bez domāšanas metu, veltīdama tam visu savu spēku. Nazis ar neiedomājami lielu ātrumu ietriecās papīra cilvēka siluetā un tur arī palika. Tas trāpīja tieši galvas vidū.
" Mierīgāk, tev nav jāizdur sienā caurums. " Marks man blakus teica.
