1.Nodaļa
Skaļš blīkšķis mani izrauj no trauslā miega, kas bija mani apņēmis.
Pacēlusi galvu, ieraugu policistu, kurš ļoti koncentrēti meklē vajadzīgo atslēgu atslēgu saišķī. Skaidrs, tātad esmu brīva.
Pieceļos no neērtā koka soliņa, kurš bija man kalpojis kā gulta un izstaipos. Dzirdu muguras skriemeļus nokrakšķam.
" Vai apsoli, ka nesadarīsi muļķības? " policists jautā, par spīti tam, ka jau zina atbildi. Mēs abi esam pazīstami jau vairākus gadus un dažbrīd man liekas, ka viņš ir mans tuvākais draugs. Katru reizi, kad nokļūstu šai kamerā, viņš ar mani pļāpā, dažbrīd pat uzmundrina vai dod ieteikumus. Es varētu viņam pateikties, ka vēl joprojām neesmu nokļuvusi mazgadīgo kolonijā.
Kā atvainodamies, uzsmaidu viņam un viņš padevīgi pamāj uz izejas pusi. Pirms izeju no mazās telpas vēl izdzirdu īsu novēlējumu :" Ceru, ka tik drīz netiksimies "
Izeju pa sev pazīstamajiem koridoriem līdz pat izejai, kur mani apņem silts vasaras vējš. Dziļi ieelpoju un dodos taisnā virzienā līdz pat tuvākajam soliņam. Kājas ir visai nestabilas un ļodzīgas. Galva vēljoprojām dun no alkohola daudzuma, ko vakar uzņēmu. Dīvaini, parasti " ateju " ātrāk.
Apsēdusies, sāku pētīt apkārtni. Tas vienmēr palīdz novērsties no sāpēm.
Man pa labi stiepjas iespaidīga izskata ēka ar uzrakstu "Policijas iecirknis " un Latvijas karogu, kurš plīvojot aisedz burtu S. Es esmu apsēdusies uz viena no četriem soliņiem, kas apjož vecu strūklaku ar dīvaina paskata pieminekli. Kāds man nezināms onkulis skatās tālumā. Pa kreisi ieraugu pirmo gājēju. Veca omīte, uz gadiem 70 ar lielu ieprikuma maisu. Neapzināti pasmaidu, veikali tādā agrumā parasti vēl ir ciet.
Kad omīte pazūd skatienam, parādās nākamais gājējs. Jauns puisis, gadus 3/4 vecāks par mani, ģērbies uzvalkā. No mana skatapunkta grūti saskatīt, tomēr izskatās, ka viņa mati ir ļoti līdzīgā tonī ar maniem. Īstenībā, šī ir pirmā reize, kad redzu pusi ar šādiem matiem. Tas ir kastaņbrūns, tomēr tāds spīdīgs un .. dzīvīgs.
Bez apdomas pieceļos un soļoju viņa virzienā. Izskatās, ka viņš steidzās, tomēr mani tas maz interesē.
Panāku puisi jau pēc minūtes. Pielāgojos viņa gaitai.
"Čau " saku.
Puisis pārsteigts paskatās uz mani. Likās, ka iepriekš viņš bija visai aizņemts ar domāšanu un pat nemanīja mani.
"Čau " viņš mierīgi atbild.
" Kur steidzies? "
Puisis uz mani tā dīvaini paskatās un tad it kā kaut ko atskārtis pamāj ar galvu un strauji maina virzienu.
" Uz darbu. Un tu? "
" Negribi atnākt uz klubu ? " jautāju, pati nezinādama kāpēc. Šo varu pieskaitīt pie visdīvainākajiem iepazīšanās veidiem.
Man par brīnumu, puisis pamāj ar galvu un saka :"Labi, tikai tev jāatnāk man līdzi uz mājām. "
Priecīga sasitu plaukstas un pasmaidu.
Negaidīti zaudēju dienas gaismu. Neredzu itin neko un arī skaņas kļūst dīvainas. Galva pulsē un es cenšos noturēt kunģa sulu tai paredzētajā vietā.
Paiet ne vairāk par 10 sekundēm, kad gaisma atgriežas un es jau atkal jūtos labi. Laikam būšu izdzērusi parāk daudz, pat priekš manis. Puisis iztēlojas neko nemanam.
Uzkrītoši blenžu uz jauno paziņu, bet viņš cenšās izlikties to nemanam. Veltīgi.
Jauniņā gaita, skatiens, it viss liecina, ka viņš ir daudz nopietnāks nekā es.
Izskata ziņā viņš ir visai īpatnējs.
Samērā garš augums, tomēr ne tik ļoti, lai es viņu uzskatītu par Eifeļa torni. Ņemot vērā, ka pati esmu gandrīz 1.70, viņš varētu būt aptuveni 1.75. Pat cauri uzvalkam ir redzams, ka brīvajā laikā ( ja tādam biznesmenam kā viņš, vispār tāds pastāv ), viņš apmeklē sporta zāli. Āda ir gandrīz vienā tonī ar manu - pārāk brūna Latvijai, tomēr ideāli piemērota viņam. Acis kā divi tumši bezdibeņi, mati kārtīgi saglausti uz atpakaļu. Lūpās diezgan pilnīgas.
Puisis ik pēc pāris sekundēm aplūko savu rokas pulksteni un katru reizi pēc tā paātrināja tempu.
" Klubs strādā visu diennakti " paskaidroju.
Puisis uz mani neiecietīgi paskatījās, it kā es šobrīd viņam traucētu.
"Ei, ei, ei ! Kas tas tikko bija? Tu pats piekr.. " nepaspēju pabeigt, jo sāpes atgriezās, pie tam vēl ar dubultu spēku. NU NEVARĒJU ES TIK ĻOTI PIEDZERTIES !
Galva sareiba tik ļoti, ka kritu un no nobrāzumiem mani paglāba vien rokas, kuras es pat neredzēju, jo acu priekšā viss bija tumšs.
Šoreiz vēl likās, ka jūtu kā kauli iziet no savām vietām un pārvietojas. Mugurkauls saraujas, ribas tāpat, kājas laužās. Pirmo reizi dzīvē jutu ko tādu.
Ķermenis dega ugunīs un, pašai negribot, neredzošo acu plakstiņos parādījās pagātnes ainas - uguns, kliedzieni, ūdens patvērums.
" Nu nejau te ! Vai tu tiešām nevarēji paciesties? Es kavēju ... " dzirdu puisi murminam man pie pašas auss un kaut kur vedam.
Pēkšņi sajutu kā mugurkauls burtiski plīst. Mugura izlocījās uz āru un es izdvesu skaļu sāpju kliedzienu.
Nākamais, ko atceros ir kāds, kas saķer mani aiz kakla.
Un tālāk viss ieslīgst miglā.
