* Ērika skata punkts *
Es pamostos, kad gaisma vēl nav aususi. Elektroniskais pulkstenis ir vienīgais gaismas avots istabā, un tas uzrāda laiku 5:37. Iemesls tik agrai celšanās ir murgs. Pēdējā laikā man tie bija rādījušies visai reti, tomēr katra tradīcija tiek lauzta.
Šodienas murgā es biju ieslodzīts liesmu mēlēs. Degu tikai es. Istaba man visapkārt bija pilnībā neskarta. Liesmas bija kā pielipušas man, un nekādi līdzekļi nelīdzēja to nodzēšanai.
Es izkustos, lai tiktu ārā no gultas, tomēr, acumirklī, sastingstu.Man ir vajadzīga vien sekunde, lai saprastu šodienas murgu iemeslus. Guļot biju apskāvis meiteni, kuras ķermenis deg kā ugunīs.
Pielieku plaukstu pie Jūlijas pieres un uztraukti atraujos. Ja es uz tās uzliktu ledus gabaliņu, pēc sekundes tā vairs nebūtu.
Uztraukti ieslēdzu gaismu un sapurinu meiteni. Viņa kaut ko noņurd, tomēr acis neatver.
" Jūlija, tu mani dzirdi ? " jautāju, vērodams meitenes bālo seju.
Viņa paver vienu aci, tomēr uzreiz sarujās un kaut ko nomurmina. Klusi nolamājos un izskrienu no istabas zāļu un slapja dvieļa meklējumos. Pie reizes paķeru termometru.
Atpakaļceļā sastopu Ričardu, kurš stāv istabas vidū, ar sažmiegtām acīm dēļ spilgtās gaismas.
" Vai tu nolēmi mani nokaitināt jau no paša rīta? " vīrietis neapmierināti noņurd, bet manījis pusi aptieciņas manās rokās, apraujās. Bez vārdiem saprasdamies, mēs ieskrienam Jūlijas istabā.
Meitenes acis ir aizvērtas, tomēr ir redzams, ka viņa neguļ. Sejā ir lasāmas sāpes.
Vairākkārtēji sapurinu meiteni, un tas liek viņai pavērt plakstiņus. Acis asaro, it kā tajās būtu iekļuvis kāds puteklītis. Vai kāda tonna putekļu...
Meitene paņem no manis termometru un kamēr tā stabiņš ceļās, uzlieku viņai uz pieres aukstu dvieli.
" Mēs taču dabūjām temperatūru lejā pirms gulētiešanas... " Ričards nomurmina, vērodams Jūliju. Viņam taisnība. Mums izdevās stabilizēt meitenes stāvokli neilgi pirms gulētiešanas.
Pēc pāris minūtēm es ieskatos termometrā.
40.7
Tajā pašā mirklī es gribu pazust no zemes virsas. Arī Ričardu šis skaitlis iespaido, tikai, diemžēl, ne labā nozīmē.
Jūlijai tiek iedoti vairāki pulverīši un tabletes, es nomainu, nu jau karsto dvieli, pret vēsu.
Daudz vieglāk būtu, ja es spētu iegūt šprices, kuras darbojas daudz ātrāk, tomēr šaubos, ka kāda aptieka tādā agrumā strādās.
Atlikušais rīts tiek pavadīts blakus meitenei. Ar milzīgām pūlēm un uzņemto zāļu daudzumu, mums tomēr izdodas pazemināt temperatūru līdz 37.3
Mani sāk mākt šaubos vai nākamreiz mums tas izdosies tikpat veiksmīgi kā šoreiz.
Galīgi pārguris, es dzeru kārtējo kafijas krūzi. Citās istabās ir dzirdamas visdažādākās skaņas. Ričards lasa avīzi, un es dzirdu katru lapu, ko viņš pāršķir. Jūlija guļ, elpodama straujāk, nekā tam būtu jābūt. Linards sēž netālu no Jūlijas un kaut ko raksta uz papīra lapas. Es biju tas, kurš palūdza puisi pasēdēt tajā istabā. Tas man rada pārliecību, ka būšu informēts, ja meitenei kļūs sliktāk.
Un Marks... Marka dzīvoklī nav. Dažas minūtes atpakaļ viņš izlavījās no dzīvokļa, domādams, ka neviens to nemanīs. Jāatzīst, viņam tas nepadodas.
Ausīs nonāk strauja skaņa, kas liecina par to, ka avīze ir nomesta uz galda. Tam seko Ričarda soļi un nepaiet ne simts gadi, kad vīrietis iesoļo virtuvē un uztaisa sev stipru kafiju. Man nākas pasmaidīt - mūsu kafijas ir identiska sastāva. Divas karotes kafijas bez cukura vai piena. Jāatzīst, tā ir viņa vaina. Tieši viņš mani pieradināja pie šādas kafijas. Kādreiz man likās, ka tā ir pārāk rūgta, tomēr tagad es to dzēru labprātīgi.
" Ir 8:30 un tu kā pēc pulksteņa esi klāt. " uzjautrināti nosaku, vērodams kā vīrietis apsēžas man blakus.
" Disciplīna. " Ričš īsi atbild un viegli uzsmaida.
" Vai esi jau domājis par nākamo dzīvokli ? " jautāju, atcerēdamies neseno Edgara apciemojumu. Nešaubos, ka Kolerts jau ir lietas kursā par mūsu atrašanos vietu.
Ričš gan izskatās apstulbis :" Kāda vaina šim dzīvoklim? Saprotu, ka vietas mazliet par maz..."
Es pārtraucu vīrieti pusvārdā :" Ja mūs ir atradis Edgars, tad atradīs arī Kolerts. "
Vīrietis uzjautrināti iesmejas :" Kolertam paveiksies, ja viņš izies slapjš no ūdens. Nebrīnītos, ja zem ūdens viņš arī paliks. "
Es jautājoši paceļu uzaci. Godīgi sakot, Riča filozofija man nepielec.
" Tas Daniela kantoris "publiski" izstāstīja, ka tieši Kolerts sarīkoja katastrofu. Neviens vairs neuzticās Kolertam un tādējādi arī nauda izpaliek. Šobrīd viņš atdod visus savus spēkus, lai saglabātu kaut daļu no esošās naudas un varas. "
Ričarda vārdi mani nomierina un pārsteidz vienlaicīgi. Kolerts ir ģēnijs savā sfērā, vajadzēja pielikt pamatīgas pūles, lai viņu iznīcinātu. Labā ziņa - viņš ir pārāk aizņemts, lai mūs meklētu. Vismaz es tā ceru.
Es izdzeru pēdējo kafijas malku un, ielicis krūzi izlietnē, pametu virtuves sienas.
