local-stats-pixel

Mainīgie | 107.nodaļa0

Esmu pārliecināta, ka visa kāpņu telpa dzird mūsu atgriezšanos. Es nezinu priekš kam mums ir vajadzīgs tāds kvantums ēdiena, tomēr viens ir skaidrs - maisi ir pārāk smagi.
Katrā rokā ir pa maisam un es cenšos balansēt, tomēr ik pa laikam es sasveros uz vienu vai otru pusi, tādējādi izraisot satrauktas pārkliegšanās no Marka un Linarda. Man jau tāpat tika iedoti vieglākie maisi, tomēr ņemot vērā, ka es šeit esmu visvieglākā, tas neko daudz nemaina. Linards soļo pirmais, es aiz viņa un pašā aizmugurē velkās Marks ar boksa maisu. Priekš kam mums tas stulbais maiss ? Jautājiet Ričardam, man nav ne jausmas.
Kad mēs beidzot iesoļojam dzīvoklī, es esmu gatava krist gar zemi. Pie ieejas mūs jau sagaida Ēriks. Pēc viņa sejas izteiksmes neko nevar spriest par notikušo sarunu. Es vēl neesmu nolēmusi vai tas ir labi.
Puisis paņem manus maisus un aiznes uz virtuvi, Linards soļo viņam nopakaļ un Marks sēž uz grīdas koridorā, atspiedis galvu pret boksa maisu un elsodams.
" Izskatās, ka pantera ir novārgusi. " es ķircinoši nosaku.
" Es esmu pantēra, nevis svarcēlājs. " puisis paskaidro un es vainīgi viņu uzlūkoju.
Koridorā ienāk Ēriks un es novēršos no pusbeigtā Marka.
" Kā bija ? " pieklusinātā balsī jautāju un sekoju puisim līdz savai istabai.
Izskatās, ka saruna būs visai nopietna. Ēriks apsēžās manā gultā un es viņam pievienojos.
" Tik traki ir ? " jautāju un puisis mani domīgi uzlūko.
Pēc pagaras pauzes viņš parausta plecus un mazliet atdzīvojies nosaka :" Viņš grib, lai mēs tik ļoti neizrādam to, ka esam kopā, jo tam nav īstais laiks. "
Es piekrītoši pamāju. Kāpēc ir jātaisa tik skābs ģīmis, ja viss nav tik traki ?
" Bērni, palīdziet visu izkrāmēt ! " es sadzirdu Ričarda balsi. Mēs saskatāmies un dodamies palīgā.
" Kam mums boksa maisu ? " es jautāju, ienākdama virtuvē. Cilvēku te ir pāri pārēm, tomēr maisi tukšojas visai lēni.
" Vismaz kaut cik ir jātur sevi formā, " Ričards skaidro un palūdz, lai ar boksa maisa piestiprināšanu noņemās Ēriks. Puisis piekrītoši pamāj un iziet no virtuves. Es savukārt pievērsos produktu izkrāmēšanai.

* Ērika skata punkts *
Tikko esmu pārliecināts, ka Jūlija ir aizmigusi, es izrāpjos no gultas un cik vien klusu spēju, izeju no istabas. Nākamais posms ir tumšā istaba, kurā es knapi spēju saskatīt priekšmetus. Ir jau pusnakts, tāpēc nav jābrīnās, ka es pat savu degungalu neredzu. Pamanīdamies neko nenogāzt, es nonāku līdz virtuvei, kur mani jau gaida Ričards. Uz galda deg svece un man prātā pazib jautājums vai nebūtu vieglāk ieslēgt gaismu. Tomēr es zinu Riču pietiekami labi, lai zinātu, ka ir bezjēdzīgi ko tādu jautāt. Vīrietim ir pilnīgi atšķirīgi dzīves uzskati un likumi.
Es apsēžos uz viena no krēsliem un pievēršu skatienu svecei. Lai arī neviens no mums nekustās, tās liesma nepārtraukti dejo.
" Par ko gribēji parunāt? " Ričards jautā un es saprotu, ka šoreiz viņš klausīsies, bet es runāšu.
" Man radās doma, ka mums ļoti noderētu dokumenti, kas ir Edgara laboratorijā. Tur noteikti ir vismaz kaut kāda informācija, kas mums līdzēs. " es nosaku un gaidu Ričarda reakciju. Viskaitinošākais vīrietī ir tieši tas, ka nekad nav iespējams paredzēt viņa atbildi.
" Tev taisnība, tomēr vienatnē tas mums neizdosies, " Ričš iesāk un pats arī atrod alternatīvu, " Varam palūgt tai Daniela kantorai. "
Es klusēdams apdomāju viņa vārdus. Kāds viņiem būs prieks apzagt Edgaru Jūlijas dēļ ? Šo jautājumu es pāradresēju arī pašam Ričardam.
Vīrietis brīdi apdomājas un pasmaida :" Domāju viņiem noderēs pāris Mainīgie. Savukārt mums, nesagādās grūtības viņiem mazliet palīdzēt. Cik es esmu sapratis, šī organizācija nodarbojas ar īpaši bīstamu noziedznieku izķeršanu. "
Es piekrītoši paloku galvu un sveces liesma noraustās tik strauji, ka jau gaidu tumsu. Tomēr pēdējā brīdī tā nomierinās un atgūst savu spožumu. Galvā ienāk salīdzinājums ar reālo dzīvo - vai ir iespējams, ka arī Jūlijas liesma neizdzisīs ?
Katrā ziņā es darīšu visu, lai tas tā notiktu.
" Ērik ? " es sadzirdu Ričarda balsi un paceļu skatienu.
" Kā tev iet ar paškantroli ? "
Vīrieša skatiens man atgādina tos laikus, kad viņš bija mans vienīgais atbalsts un būtībā arī vienīgais, kurš saprata mani.
" Labi. " es nosaku un Ričards mani šaubīgi uzlūko.
" Tu gandrīz piebeidzi Marku koridorā.. Tu taču to atceries? "
Es uzjautrināti pasmaidu. Biju domājis, ka Jūlijas asaras ir viņa dēļ. Ja ne pati Jūlija, Markam būtu nopietnas veselības problēmas.
" Tādā gadījumā, gandrīz labi. " es pielaboju. Ričards manī verās ar pētošu skatienu. Viņš ir vienīgais, kurš zina, ka nemaz tik savaldīgs neesmu. Viņš zina kādas pūles man sagādā mierīga iztūrēšanās. Tā daļa, kuru apmācija Kolerts, tā daļa, kura ir paradusi mesties cīņa, nogalinot visus, kas trāpās ceļā, tā joprojām manī mājo un vēlas sevi parādīt. Es ik dienu cenšos neļaut tam notikt.
" Rīt varēsi patrennēties, es izdomāšu, kur aizsūtīt pārējos. "
Es pateicīgi pasmaidu un novēlējis arlabunakti, dodos gulēt.

115 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000