local-stats-pixel fb-conv-api

MIA (Noslēgums)6

104 0

Kad pēdējās mantas ir sakravātas, es beidzot uzelpoju. Mana istaba ir atstāta gandrīz vai tukša – viss ir sapakots trīs koferos, kas būs vienīgie sabiedrotie manā ceļojumā pretī nezināmajam.
Pie durvīm kāds pieklauvē, un pēc brīža telpā ienāk mamma. Viņas acis ir asaru pilnas.


-Es tev sagatavoju kaut ko ēdamu garajam ceļam. - Viņa saka, pasniedzot plastmasas trauciņus ar kūpošu ēdienu.
-Paldies, mammu. - Apķeru sievieti un ļauju viņai izraudāties. Mamma ilgi šņukst uz mana pleca.
-Es priecājos, ka tas viss murgs ir galā un Marisam nāksies krietnu laiku atsēdēt vietā, kas viņam ir tik piemērota. Man tikai žēl, ka tev jāaizbrauc. - Mamma apsēžas uz gultas un skumīgi uzlūko mani.
-Tu zini, ka es neaizbraucu viņa dēļ, bet gan tikai un vienīgi sevis. Vēlos sākt visu no nulles. - Saku, pārlūkodama, vai neesmu kaut ko piemirsusi paņemt.


Tad mamma saka, ka pagaidīs mani lejasstāvā un iziet no istabas. Es atkal palieku tajā viena un pārdomāju visu, ko šī istaba, kas bijusi kā labākais draugs un sabiedrotais, ir pārdzīvojusi līdz ar mani. Visas sāpes, vilšanos, nepateikto patiesību un nebeidzamas asaras. Mēs to visu esam dalījušas kopā, un tādēļ vien man gribas apskaut katru sienu, vēlreiz tām pieglausties un atvainoties, ka tagad tai būs jābūt vienai un pavisam tukšai.


Ticu, ka kādu dienu es atgriezīšos šeit un spēšu iemīlēt savu Kanādu no jauna, bet šobrīd man ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi cits. Esmu pavadījusi garas stundas, meklējot internetā sev piemērotāko galamērķi, kas būtu gana ekstravagants un izaicinošs. Beigu beigās es izdarīju izvēli par labu Ķīnai. Šobrīd man nav ne jausmas, kā es tur iederēšos un ko pasākšu, nezinot nevienu viņu valodas zilbi vai hieroglifu, bet tieši tamdēļ es izvēlējos doties turp.


Vēlreiz pārliecinos, ka esmu somā ielikusi mazo, smieklīgo ķīniešu valodas grāmatiņu un pasmaidu par savu attapību. Tad es izplūstu patiesās asarās, kas ir tik attīrošas un dziedinošas. Es raudu par visu, kas ir noticis ar mani – neīstiem cilvēkiem, kuri izlikās par patiesiem draugiem, psihopātisku vīrieti, kurš uzskatīja mani par vergu, vecākiem, kuriem manis dēļ gandrīz laulība sašķīda sīkās drumslās un puisi, kuru es atraidīju. Par Džordžu pēdējā laikā es iedomājos arvien biežāk.


Atceroties to dienu, kad es pēdējo reizi biju kopmītnēs, man no jauna uznāk raudiens. Es nekad nevienam neesmu par viņu stāstījusi vai atklājusi, ka nodarot pāri Džordžam, es jūtos vēl sliktāk, nekā reizēs, kad Mariss pret mani tik rupji izturējās.
Esmu domājusi krustām šķērsām un nonākusi pie secinājuma, ka dzīvē nekas nenotiek tā, kā cilvēks vēlētos. Dažubrīd šķiet, ka liktenis un visi ir nostājušies tikai pret tevi, bet patiesībā tā ir tikai kārtējā mācību stunda, kas liek visu no jauna izvērtēt un palūkoties uz cilvēkiem no citādāka skatupunkta. Es zinu – Džordžs atradīs sev piemērotu meiteni, kas spēs novērtēt visu, ko viņš darīs viņas labā. Es biju vienkārši šķērslis uz patiesu mīlestību.


Mani pārbiedē signāltaures griezīgā skaņa. Pieskrienot pie loga, saprotu, ka taksis jau ir ieradies man pakaļ, tāpēc steidzīgi savācu mantas un metos lejā pa kāpnēm. Tētis pats piedāvāja aizvest uz lidostu, bet es atteicu, jo zinu, ka tur atvadas būtu divtik sāpīgas.


Vecāki un mazais (nu jau lielais) brālis mani gaida koridorī.
-Mia, mēs tevi ļoti mīlam un gaidām atpakaļ. - Tētis saka, asarām acīs. Tad viņš papleš rokas, un es tajās burtiski ieskrienu. Mēs uztaisām īstu ģimenes apskāvienu, nebaidoties no sirds raudāt. Zinu, ka arī viņu asaras ir attīrošas, kas nozīmē, ka tiks pāršķirta jauna lappuse un sāksies pavisam cits stāsts.
-Es jums rakstīšu un zvanīšu, un noteikti sūtīšu bildes. - Apsolu cauri šņukstiem.
-Bez vīra mājās neatgriezies. - Mamma pajoko, un mēs visi pasmejamies. Sabužinu mazā brāļa matus un apskauju viņu tik cieši, ka Patriks sāk pretoties un spiegt.
-Es jūs mīlu! Uz tikšanos. - Uzsaucu, ejot ārā. Tētis palīdz man iznest koferus, bet mamma ar brāli paliek istabā, lai nesāktu histēriski raudāt pie mašīnas.


Kad viss ir iestūķēts bagāžniekā, tētis vēlreiz mani cieši apskauj un noskūpsta uz abiem vaigiem. Viņa elpā vairs nav jūtama alkohola dvaka, un tas jau ir liels solis uz priekšu.
-Es vairs nedzeršu un nevainošu Kerolu tajā, pie kā viņa nav vainīga. - Viņš saka pietiekami klusu, lai to dzirdētu tikai mēs abi.
-Es zinu tēt, jūs tam tiksiet pāri. - No sirds saku.


-Tu dodies, meitiņ. Zinu, ka tas tev tikai nāks par labu. Cerams, ka cita vieta spēs sadziedēt visas tavas brūces. - Viņš saka, un es dedzīgi pamāju, aizmirkšķinot asaras, kas no jauna krājas acīs.
Tad tētis atver durvis un gandrīz vai ar varu iestumj mani mašīnā. Es uz atvadām pamāju un lūdzu šoferim mani nogādāt lidostā.


Par laimi, vīrietis pie stūres nemaz nav dusmīgs, ka tik ilgi nācās uz mani gaidīt. Pa ceļam mēs pļāpājam par dažādām ikdienišķām parādībām, kas lieliski palīdz nedomāt par ģimeni un to, cik ļoti vēlos pie tās atgriezties.
Viņš pastāsta, ka savulaik pats daudzkārt ceļojis, jo bijis jūrnieks. Viņš esot pat vairākus gadus pavadījis atstatus no ģimenes, kas nav bijis viegls laiks, toties ļoti pamācošs.


-Tev varbūt šķiet, ka tas ir pats drausmīgākais, kas var būt, bet, ejot laika, saproti, ka īstenībā tā pat ir dāvana. Nav labāka veida, kā palikt divatā ar sevi, kā vien ceļot vienatnē un tālu prom. - Viņš saka.
Es pamāju, jo zinu – viss būs kārtībā. Kad esam pie lidostas, viņš palīdz ienest manus koferus un pat uz atvadām samīļo, novēlot labu ceļavēju un gaišas domas pat visdrūmākajās situācijās. Šoferis atgādina tipisku vectētiņu no pasaku grāmatām – iesirmi mati, siltas, smaidīgas acis un omulīgs smaids.


Līdz manam reisam ir atlikusi mazliet vairāk nekā stunda, tāpēc nolemju piezvanīt Dženijai. Esmu ar draudzeni runājusi tikai kādas divas reizes kopš tā nepatīkamā incidenta.
-Čau, Dženij! - Sveicinu, kad izdzirdu viņas balsi.
-Mia, kāds prieks tevi dzirdēt! - Draudzene saka, un es zinu, ka viņa nemelo.
-Esmu ceļā uz Ķīnu. - Saku, gribēdama dzirdēt viņas emocijas.


Dženija iespiedzas klausulē un sajūsmināta saka, ka tā noteikti esot mana labākā dzīves izvēle.
Izstāstu viņai visu, kāpēc pieņēmu šādu lēmumu, un draudzene mani tikai iedrošina doties pretī nezināmajam.
Viņa pastāsta, ka veiksmīgi pabeigusi pirmo studiju gadu, atradusi apmaksātu prakses vietu un šobrīd dzīvo īrētā dzīvkolī.
No sirds priecājos par draudzeni un to viņai arī pasaku. Tad mēs atvadāmies, un es apsolu, ka noteikti nosūtīšu fotogrāfijas.


Manā ceļā ir plānotas vairākas pārsēšanās, un pirmā ir Francijas lidostā. Tur līdz nākamajam reisam būs jāgaida vairākas stundas.
Kad atveru acis, pirmais lidojums jau ir galā. Nespēju noticēt, ka esmu Francijā. Visur apkārt dzirdama gan franču, gan arī angļu valoda, kas sajaukušās vienā veselā – unikālā.
Nolemju, ka no sākuma pasūtīšu kafiju un tad izdomāšu tālāko plānu, kā sevi izklaidēt.
Kad pagriežos, lai dotos prom no mazās kafejnīciņas, es uzskrienu virsū Džordžam.
Arī viņam ir vairāki čemodāni un izpūruši mati. Viņš platām acīm skatās man virsū un tad pasmaida.
-Sveika, Mia, kur tad tu dodies? - Viņš jautā, itin nemaz nedusmodamies par manu pēdējo izgājienu.


-Uz Ķīnu. - Atbildu, - Un tu?
-Oho, drosmīgi gan. Es vēl nezinu, izdomāšu. - Puisis saka.
Mēs viens uz otru ilgi raugāmies, un es nezinu, vai man jābūt pateicīga liktenim par šo atkalsatikšanos.
-Vai drīkstu tev sastādīt kopmāniju? - Viņš pieklājīgi vaicā.
Džordžs. Tas pats, kas manā labā tik daudz kā darījis. Tas pats, par ko esmu domājusi gan sapņos, gan nomodā.
-Protams, kādēļ gan ne?! - Tikpat koķeti atbildu un ļauju viņam mani izvest cauri lidostai.
Dzīve nebeidz pārsteigt!

104 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

Kārtējo reizi paldies par to, ka bijāt ar mani šajā stāstā, novērtējāt un izteicāt arī kritiku (pamatotu). Tikai jūs esat tie, kas mani iedvesmo neapstāties, bet turpināt rakstīt jeb darīt to, kas man sagādā vislielāko prieku.

Zinu, ka šajā stāstā bija daudz nepilnību un nepārdomātu detaļu, bet tieši tamdēļ es trenējos un mācos pati no savām kļūdām, lai kādudien īstenotu savu sapni – izdotu grāmatu.

Uz drīzu tikšanos jau nākamajā stāstā!

Jūsu sunshinee

xx

3 0 atbildēt

1. A kur brālis pazuda, kamēr Mia bija pazudusi un tētis dzēra? Neatceros viņu pieminētu (varbūt bija, bet palaidu garām).

2. Francijas lidosta - droši vien Šarls de Golls pie Parīzes? Visdrīzāk, ka reisi uz Ķīnu kursā pirmkārt tieši no turienes. Lai vai kā, lidostas tomēr sauc pēc pilsētas vai konkrētā vārdā (veselai rindai pilsētu ir vairākas lidostas).

4. Visās lielajās lidostās skan valodu mikslis, diez vai ir tā, ka vietējās izteikti dominē emotion Un, btw, franču valodu Mia jau būtu līdz upadam atklausījusies savas dzimtās Kanādas lidostās.

5. Ja līdz nākamajam reisam jāgaida vairākas stundas, tad diez vai tur var satikt kādu ar nododamo bagāžu (t.i. ar koferiem)... atkarībā no lidostas konstrukcijas un veida, kā tiek virzīta atlidojušo pasažieru plūsma, tas varbūt arī ir iespējams tehniski, bet baidos, ka ļoti mazvarbūtīgi.

Kopumā... nē, nu nav jau slikti, tas droši vien subjektīvs un mirkļa vērtējums, bet es teiktu, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem darbiem, kurus lasīju, progress ir un viņš ir jūtams (tīri uz dzīves pieredzes droši vien), valoda jau arī tāpat ir gana laba un lasās viegli. Kas traucēja - brīdi pa brīdim tomēr sižets bija pārmudrīts un es teiktu, ka vietām pacaurumains, bet to jau noteikti arī Tu pati visdrīzāk šur tur pamanīji.

Turpini rakstīt, nākošie darbi noteikti būs vēl labāki emotion

2 0 atbildēt

Labs stāsts un visbeidzot arī labas beigas - tas iepriecina. emotion Bija prieks lasīt. Gaidīšu nākamo!

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

Jauks stāsts.  emotion  Ceru drīz tavā profilā ieraudzīt jaunu stāstu. emotion 

0 0 atbildēt