Sajūtu asu sitienu pa pakausi un noveļos uz grīdas. Mani aiz matiem uzreiz uzrauj kājās, un no mutes izlaužas vārs vaids. Tvēriens kļūst aizvien ciešāks, bet sāpes – nepanesamākas.
-Ko tu dari?! - Marks sēc man ausī, šļakstīdams siekalas uz manas sejas. Aizveru acis brīdī, kad pret manu seju triecas viņa dūre. Pasaule sagrīļojas un asās sāpes caurstrāvo visu ķermeni. Momentā sajūtu mutē izplūstam dzelzs garšu un mēģinu asinis norīt, bet tās turpina plūst pa manu pāristo degunu tieši rīklē.
Marks aizsviež mani uz otru istabas galu. Cenšos apturēt asinis, bet esmu pārbijusies līdz nāvei. Skatiens miglojas, bet es piefiksēju, ka Marks paķer savu datoru un kaut ko drukā uz klaviatūras.
-Ha, domāji, ka esmu galīgs idiots?! - Viņš vaicā, itkā runādams ar sevi, - Man taču uzreiz pienāca ziņa, ka esi ķērusies klāt manam datoram. Tev paveicās, ka es biju gandrīz jau pie mājām, sīkā okšķere. - Viņš kliedz man virsū, tā, ka galva sāk smagi pulsēt, un es vairs nesaprotu, vai šis viss vispār notiek pa īstam.
-Un tagad pasaki man, kas ir Džordžs! - Marks tuvojas man ātriem soļiem. Man izdodas aizlikt sejai priekšā asiņainās rokas, bet viņš vairs nesit. Atkal tieku pierauta kājās un piespiesta sienai, - Kas ir Džordzš, sasodīts! - Marks kļūst aizvien niknāks.
Es klusēju. Esmu ar mieru saņemt neskaitāmus triecienus, nekā atklāt, kas ir Džordžs un Dženija. Nevēlos, lai vēl kāds mana stulbuma dēļ tiktu apdraudēts.
-Labi, ja nerunāsi, tad pati vainīga. - Viņš satver mani aiz rokas un izvelk no istabas. Pamanu, ka mamma sēž sarāvusies čokurā uz dīvāna. Viņai pāri vaigiem rit asaras, bet ieraugot mani, viņa sāk histēriski kliegt.
Pēc mirkļa mamma jau ir pie Marka un no visa spēka triec savu dūri vīrietim sejā, tomēr redzu, ka tas uz viņu neatstāj nekādu iespaidu.
-Ko tu viņai nodarīji? - Viņa bļauj aizsmakušā balsī, bet es nespēju pat pakustēties. Asinis turpina sūkties manā novalkātajā džemperī.
-Aizveries, saprati?! Tā nav tava daļa. - Marks uzrūc, pagrūzdams viņu prom. Mamma nokrīt bezspēkā uz grīdas un vairs nespēj piecelties. Mēs esam pārlieku vārgas, lai kaut ko izdarītu šim tēviņam. Man gribas raudāt, bet nav vairs atlikusi neviena asara, ko varētu izspiest.
-Es jums devu visu! Pajumti, ēdienu! Man likās, ka mēs jau saprotamies, bet izrādās, ka jūs, čūskas, gribējāt mani apčakarēt! - Viņš auro kā jucis. Uz sarkanās sejas izspiežas sviedru lāses.
-Mark, tev nav nekādu tiesību mūs te turēt un paverdzināt. Policija jau tevi meklē. - Mamma saka stingrā balsī. Man paliek bail, ko Marks spētu viņai nodarīt par šādiem izteikumiem.
Viņš atkal gārdzoši iesmejas. Šie smiekli man rādās jau murgos.
-Kāda vēl policija? Poganie nemūžam neatradīs šo vietu, ticiet man un bez tam, kad viņi būs te ieradušies, ja tas vispār notiks, tad no jums te nebūs nekādu smaku. Ziniet, viņiem nāksies detonēt visu māju, lai atrastu līķus, kas būs iecementēti pamatos. - Marks laipni atbild. Norīstos, tomēr ārā nekas nenāk.
Mammas acis ieplešas. Mūsu skatieni uz īsu brīdi saduras, bet tad es novēršos. Nezinu, vai Marks to domā nopietni vai tikai cenšas mūs iebiedēt, tomēr nevienam nebūtu patīkami dzirdēt šādu dzīves nobeiguma scenāriju, pat ja tas būtu domāts kā joks.
-Tu taču... - Viņa izdveš, aizsegdama muti ar plaukstu.
-Aizver muti, saprati? Vispirms es tikšu galā ar viņu un tad ar tevi! - Viņš uzšņāc un velk mani prom.
Es atkal paskatos uz mammas bālo seju, kurā jaušas patiesas šausmas. Cenšos kaut ko nomurmināt, taču, kad atveru muti, siltas asinis tajā ietek, izraisot nelabumu.
-Mia, no tevis es neko tādu negaidīju. - Viņš saka, neskatīdamies uz mani, - Es nekad necerēju, ka man tevi būs jānogalina, ka tu man pretosies. - Marks murmina zem deguna.
Tad viņš iespiež man rokās kaut kādu auduma drānu, un es to pielieku pie deguna, stipri saspiežot sāpošo un pulsējošo vietu. Viņš atver kaut kādas koka durvis. Pamanu, ka trepes sniedzas pustumsā līdz to beigu gals nav nemaz saredzams.
-Tagad tu iesi tur un padomāsi, ko esi izdarījusi! - Viņš saka stingrā balsī.
-Es neesmu tava veredzene! - Mani pārsteidz pašas spalgā balss, kas izlaužas no krūtīm, - Tu nevari mūs te paverdzināt! - Sēcu, sajuzdama vēl aizvien asins pēcgaršu uz mēles.
Marks ietriec pamatīgu pliķi manā sejā. Galva no jauna iedunas un noreibst. Man nākas pieturēties pie sienas, lai nenoveltos pagrabā.
-Izbeidz ar mani tā runāt. - Viņš draudoši saka, pacēlis roku no jauna gaisā.
-Es tevi ienīstu. Ienīstu ar katru savu šūnu. Ienīstu jau no paša sākuma, kad pirmoreizi tikāmies. - Es saku pēc iespējas naidīgāk. Pat ja man jāmirst, tad labāk lai tas notiek uzreiz, nevis spīdzināšanas veidā.
Marks klusē. Viņa deniņos pulsē asinis un seja no jauna kļūst sarkana. Tad viņš no visa spēka sagrābj manus plecus un nogrūž lejā pa kāpnēm.
Šoreiz es neizdvešu ne skaņas, jo nevēlos, lai viņš redzētu, cik salauzta esmu. Kritiens ir diezgan sāpīgs, tomēr, kad piezemējos uz cementa netīrās grīdas, nezinu, vai esmu laimīga, ka neesmu salauzusi kritiena laikā sprandu.
-Tagad es izrēķināšos ar tavu mammīti. - Viņš saka indīgā tonī un aizcērt durvis. Dzirdu, ka tās tiek arī aizslēgtas.
Man sāp visi muskuļi, un es tik tikko spēju pavilkt savu augumu. Aplūkojot telpu, varu teikt, ka te nekā daudz nav. Ir viens neliels lodziņš, caur kuru nevaru pat izbāzt roku.
Atspiežos pret sienu, cerot, ka spēšu izturēt smirdoņu, kas plešas visapkārt un burtiski smacē mani nost. Sajūtu ātru kustību un palielu siluetu, kas paskrien man garām.
Iespiedzos un tas nozūd. Pazūd tumsā un vairs nav redzams. Žurkas.
Man ir jāizdomā, kā rīkoties tālāk. Bet ko gan es varētu te iesākt?! Tumsā pirksti cenšas sataustīt jebko, kas varētu noderēt.
Tad es padodos un aizveru acis, mēģinot no jauna raudāt.
