Marks mūs ar mammu lika doties uz Sāras istabu un tur arī ieslēdza, soloties drīz atgriezties. Viņam esot jāaizbrauc pēc pārtikas produktiem un vēl šis tas mums jāsagādā.
Paskatos uz mammu, kura izskatās galīgi ne savā ādā. Viņa ir savārgusi un šķiet arī nokritusies svarā, jo, lieki piebilst, ka mums šeit nedod ēst vai vismaz ne ko tādu, kas patiešām būtu ēdams un garšīgs.
Lēnām pārlūkoju Sāras istabu, kaut gan es jau te biju pirms vairākām dienām slepus ielavījusies. Nekā ievērības cienīga – gaišās tapetes apzīmētas ar flomāsteriem, uz rakstāmgalda mētājas līdzīgi zīmējumi kā iepriekšējā istabā.
Atšķirība tāda, ka Sāras gultiņa ir daudz mazāka, tā pārklāta ar princešu pārvalku un baldahīnu, kas agrāk bijis gaiši violetā krāsā, bet tagad noputējis un kļuvis viegli pelēcīgs. Bez tam, kodes tajā izgrauzušas simtiem sīku caurimiņu.
-Cik dienas mēs jau esam šeit? - Mamma jautā čērkstošā balsī.
-Es nezinu. - Atbildu, paraustīdama plecus un automātiski ielūkojoties lielajā sienas pulkstenī, kas, šķiet, darināts no koka. Tas sen kā jau ir apstājies un rāda precīzi 12.
-Un tevi tas nemaz neuztrauc. - Mamma izmet. Zinu, ka mums nevajadzētu strīdēties, bet viņa nemitīgi mani uzvelk. Lai ko mēs darītu, mamma vienmēr atradīs, kā uzsākt strīdu.
-Ne tagad. - Es izgrūžu caur zobiem un vēlreiz nopētu katru centimetru, cerēdama ieraudzīt kaut ko ievērības cienīgu, bet ko gan es varētu gaidīt no piecgadīga bērna istabas. Sāra noteikti nemaz nenojauta, kāds briesmonis ir viņas tēvs. Kaut man būtu vismaz telefons, un es spētu sazināties ar viņu virtuāli. Man ir vajadzīgs kāds cilvēks, kurš Marku pazīst daudz labāk par mani.
-Un kad tad? Domā es ar to samierināšos?! - Mamma paceļ balsi, - Mia, tā ir tikai tava sasodīta vaina, ka mēs esam te! Kā tu varēji ar to slimiķi saieties un vēl... - Viņa neturpina, bet es vienalga zinu, kas tur domāts. Tieši tā – kā es varēju ar tādu pārgulēt neskaitāmas reizes, neapzinoties, ka viņam visi nav mājās!
-Šādi mēs neko neatrisināsim, ja tu nemitīgi turpināsi mani vainot. - Es pārmetoši atgādinu.
-Sasodīts, varbūt viņš tagad aizbrauca pie Rodrigo un Pola! - Mammas balss ir augsta, un es zinu, ka viņa ļoti uztraucas par tēti un mazo brāli.
-Tā nu gan viņš nerīkotos. - Atbildu, mēģinādama ticēt saviem vārdiem.
-Un kāpēc nē?! Tas būtu tikai izdevīgi – novākt pēdējos aculieciniekus, kas varētu mūsu pazušanu izsludināt visā valstī un sazināties ar policiju. Bez tam pastāv kaut niecīga iespēja, ka kāds no kaimiņiem tonakt visu redzēja. Tas nozīmē, ka šis Marks jūtas apdraudēts un afekta stāvoklī varētu paveikt jebko. - Mammas balss dreb.
-Mammu, viņš nedarīs pāri mūsu ģimenei. Viņam jau ir viss, ko viņš vēlas. - Ar riebumu balsī man nākas to pateikt.
-Viņš ir neprognozējams. Tāda kā personības dalīšanās, es teiktu. Mēs nekad nezināsim, kurš no visiem atgriezīsies no tā saucamā veikala – briesmonis vai labvēlīgi noskaņots vīrietis, kurš domā, ka es esmu viņa sieva, bet tu – meita. - Viņa saka.
Es tikai papurinu galvu, jo man negribas atzīt, cik ļoti man ir bail. Agrāk taču viņš tāds nebija. Labi, vienmēr viņš ir bijis diezgan skarbs un uzstājīgs, bet nekad es nebiju novērojusi, ka viņa garastāvoklis un izturēšanās varētu mainīties pa minūtēm. Mammai ir taisnība – vienā mirklī viņš ir labsirdīgs un saprotošs, bet jau nākamajā gatavs nogalināt. No tā es visvairāk baidos.
Mēs šeit esam ieslodzītas es pat nezinu vairs cik dienas. Iespējams, ka policija mūs meklē, bet ja nav liecinieku, tad neviens nespēs palīdzēt. Mēs esam tālu no pilsētas. Iespējams, šī vieta nemaz nevienam nav zināma un lieta tiks izbeigta, uzskatot mūs par mirušām vai bezvēsts pazudušām. Šāda doma ir tik biedējoša, ka man uzmetas zosāda.
-Stellai un Sārai taču izdevās aizbēgt. - Es saku klusām, bet pietiekami skaidri, lai mamma to dzirdētu, -Sāra ir modele un Stellai ir pašai sava māja. - Stāstu.
-Ja viņām izdevās, tad mums nē. Tagad viņš zinās, ka kļūdas vairs nedrīkst pieļaut vēlreiz. - Viņa bezspēkā noslīd uz netīrās grīdas.
Palūkojos cauri restotajam logam uz aizaugušo pagalmu, kas slīkst smalkā lietutiņā. Sāras istabas logs ir uz pagalma pusi, tāpēc man nav ne jausmas, vai Marks jau ir atgriezies.
Pieeju pie durvīm un paraustu tās. Ar čīkstoņu durvis atveras, un mēs ar mammu pārsteigtas saskatāmies. Marks tās nebija nemaz aizslēdzis. Pārskatu nelielo koridorīti, domājot, ka, iespējams, tās ir tikai lamatas, tomēr neko aizdomīgu nemanu.
Mēs izlavāmies gaitenī un tad mamma traucas man garām. Dzirdu steidzīgus soļus, kas atbalsojas pret koka kāpnēm. Vienā mirklī viņa ir pie ārdurvīm un sāk no visa spēka raustīt rokturi. Tas nepadodoas. Izmisuma vadīta, mamma bungā ar dūrēm pa dzelzs virsmu, saucot palīgā līdz aizsmok balss. Man ir sāpīgi noskatīties uz šo ainu, tāpēc, ka tik izmisušu un bezpalīdzīgu es nekad iepriekš neesmu viņu redzējusi. Piesteidzos pie sievietes, vēloties viņu piecelt, bet viņa tikai purina galvu un rāda, lai eju prom.
-Maitasgabals... - Viņa šņukst cauri asarām. Skatos uz mammas nodauzītajiem pirkstu kauliņiem un man sariešas acīs asaras. Vai tāds bija Marka plāns? Nolaupīt mammu, lai liktu ciest mums abām, bet visvairāk sagandētu dzīvi tieši viņai?!
Ar kāju uzsperu pa durvīm, bet tās, protams, neizkustas ne par centimetru. Piebraucamais ceļš ir tukšs. Atstāju mammu sēžam uz grīdas pie durvīm, bet pati kaut ko nomurminu, ka atradīšu izeju.
Ātri pārmeklēju telpu, cerot atrast kaut ko noderīgu vai vismaz kādu pavedienu, kurš palīdzētu mums tikt ārā.
Blakus tualetei pamanu vēl kādas durvis. Tās arī ir vaļā, tāpēc ilgi nedomājot, ieslīdu istabā, kas smako pēc cigarešu dūmiem, kas sajaukušies ar sviedru smaku.
Šķiet, te mitinās pats Marks. Uz grīdas mētājas drēbju kaudze, bet gulta ir savandīta. Uz galda ir pelnutrauks, kurš pārpildīts ar izsmēķiem, bet pie gultas alkohola pudele.
Tā ir pustukša, bet man ir iespēja. Izvelku vienu no nelielajām burciņām, ko esmu noslēpusi aiz krūštura un atskrūvēju to vaļā. Tas ir dzeltenīgs pulveris. Lai gan man ne jausmas, kam tas domāts, ieberu to pudelē un kārtīgi sakratu, neatstājot nekādas pēdas.
Kad tas izdarīts, pamanu zem gultas kaut ko līdzīgu datoram. Sirds sāk sisties straujāk un adrenalīns pamazām ieplūst asinīs. Izvelku četstūraino kastīti un priekpilni iesaucos, jo tas patiešām ir dators.
Šī ir mana, iespējams, vienīgā iespēja un cerība.
Atveru pārlūkprogrammu un drudžaini domāju, kam lai es nosūtu palīgā saucienu. Ir tikai viens cilvēks, kurš manis dēļ būtu gatavs uz daudz ko.
Tad es sāku rakstīt.
