Ceru, ka jums patiks MANTOJUMA turpinājums =] Atvainojiet par gramatiku.. Par bildi - es visu laiku pievienošu vienu, lai vieglāk atrast mantojumus ;D
Par noslēpumaino svešinieku domāju līdz mūsu jaunās mājas durvīm, bet tad ieraudzīju māju un man palika vaļā mute. Mūsu tante laikam bijusi baigi bagātā. Viņa jau vienmēr uz svētkiem mums dāvināja lielas dāvanas ( līdz šim lielākās bija Melannas dators, mans telefons un mammas lielā servīze), bet šī bija patiešām kārtīga atvadu dāvana.. Mājai bija trīs stāvi, tā izskatījās kādus 300-400 gadus veca, bet man tā patika. Es pirmo reizi redzēju tāda stila ēku, tāpēc nevarēju noteikt, kurā laikmetā tā ir būvēta. Tāds attēls nebija redzēts ne vēstures, ne arhitektūras grāmatās, ne internetā.
Kad iegājām iekšā mūsu prieks noplaka līdz nullei. Ja mēs sāktu restaurēt šo ēku būtu vajadzīga puse no mūsu dzīves un vismaz tik pat daudz naudas, cik vajadzēja lai šo ēku uzceltu.
- Nu, ja mēs kārtīgi to izslaucītu un iegādātos vēl kādas mēbeles.. - mamma, kā vienmēr optimiste, iesāka.
Mēs nopūtāmies un sākām tīrīt. Pēc aptuveni 5 stundu darba mēs bijām pabeiguši tīrīt 2. stāvu. Melanna bija ieņēmusi plašu istabu ar skatu uz austrumiem, bet mamma - Melannas istabas spoguļattēlu pretī. Man nepalika neviena, jo 2. stāvā vēl bija tikai tualete un duša, kurai bail pat pieskarties. Es uzkāpu 3. stāvā un iegāju visās 4 istabās, kas tur atradās. Kad izgāju no ceturtās, pamanīju lūku griestos. No 3. istabas paņēmu trepes, uzkāpu līdz lūkai un atrāvu to vaļā. Pirmajās 3 sekundēs nožēloju savu darbību, jo pār mani nolija putekļu lietus. Kad iekāpu iekšā istabā iedomājos, ka tā ir bibliotēka, bet ieraugot 2guļamo gultu, rakstāmgaldu un skapi ar senlaicīgām lietiņām, sapratu, ka tā nav bibliotēka. Paskatījos pa logu - skats uz jūru.. Jā šī istaba bija manējā. Dzirdēju saucienus no lejas - mamma.
Viņa teica, ka pati tikšot galā ar 1. un 3. stāvu, lai mēs izejot ārā un iepazīstot apkārtni. Blakus mūsējai bija vēl dažas citas mājas. Kādu brīdi staigājām gar jūras krastu līdz es ieraudzīju kādu meiteni un gāju pie viņas. Melanna man sekoja.
-Sveikas, jūs tagad dzīvosiet Emmas kundzes mājā? Laipni lūgtas! Es esmu Aradama!- meitene pastiepa pretī roku. Es to satvēru un viegli paspiedu.
-Jā. Es esmu Tirstija, bet viņa - Melanna. Vai arī jūs šeit dzīvojat?- es jautāju.
-Bez šaubām. Atvainojiet, man tagad jāiet. Drīz sāksies Hellanda - vuda - rasa. Es domāju, ka vēlāk mēs varētu kļūt par lieliskām draudzenēm!- un viņa aizsteidzās projām.
Hell..-kas? Mēs negribējām to palaist garām, tāpēc skrējām viņai pakaļ.
