Lūztošā sirds 182

Vēl joprojām pārdzīvoju par Argentīnas zaudējumu. Slīcinu bēdas, spēlējot futbolu.:/:/:/
****
Lēnām piecēlos un palūkojos apkārt.
Sākumā nesapratu, kur atrodos. Baltas sienas, dēļu grīda, divi mazi logi. Puķaina gultas veļa, ciets spilvens.
Viss sāka ataust atmiņā. Kāda es esmu muļķe! Šādi aizlaisties, neko nenoskaidrojot! Tik muļķīgi rīkoties varu tikai es!
Paldies dievam, ka kāds mani atrada, savādāk būtu klīdusi apkārt un nosalusi. Sajutos tik pateicīga puisim, kas mani atrada. Es pat nezinu kā viņu sauc...
Tajā brīdī durvis ar blīkšķi atvērās,-Ups...O, tu esi augšā!-
- Cik ir pulkstenis?- iejautājos.
-Septiņi no rīta. Bet es esmu augšā kopš pieciem,- puisis atbildēja. Viņam rokās bija šķīvis ar kartupeļiem un dažiem zaļumiem,- Centos sarūpēt ko glaunāku. Viss ir no dārza,-
Pasniedzis man brokastis, viņš devās uz durvju pusi.
-Pagaidi!- ierunājos.
-Kas?- viņš nepagriežoties jautāja.
-Kā tevi sauc?- tiešām gribēju to noskaidrot.
-Alekss. Pateicoties mātes izdomai,-viņš uzmeta man skatienu, un manīju viņa sejā smaida ēnu.
-Prieks iepazīties,- nomurmināju
-Man arī, Lea,- neapzināti sarāvos no sava vārda.
-Tev ir problemas ar savu vārdu?- Alekss uzjautrināts noprasīja.
-Nē,- varbūt pārāk ātri noteicu, bet Alekss klusēja. Īstenībā tas bija stulbi. Pēkšņi man likās pilnīgi bezjēdzīgi neteikt savu pirmo vārdu. Bet tagad jau viss ir par vēlu.
-Labi, tu apēd visu un tad nāc lejā. Izdomāsim ko ar tevi darīsim,- Alekss norunāja un izgāja no telpas.
Palūkojos uz kartupeļiem un tikai tagad sapratu, cik ļoti esmu izsalkusi. Ķēros klāt, jāatzīst nekad nebiju domājusi, ka kartupeļi var būt tik garšīgi. Nu, labi, varbūt tas bija izsalkuma rezultātā.
Paņēmu tukšo šķīvi un nedroši kāpu pa kāpnēm. Laikam šo kāpšanu nevarēja noslēpt, jo kāpnes čīkstēja kā trakas.
Atradu ceļu uz virtuvi, nebiju pārsteigta par tās praktisko iekārtojumu. Izmazgāju šķīvi un noliku uz režģa, kur vēl stāvēja slapji trauki.
Izgāju no mājiņas un ieelpoju lauku gaisu. Mežš apkārt izskatījās ļoti zaļš un skaists. Tuvumā neredzēju citas mājas, bet zināju, ka tādas ir.
No meža iznāca kāds stāvs. Atviegloti nopūtos. Alekss.
- Jau pāēdi?- viņš nesdams dažus zarus jautāja.
-Jā. Kam tas?- norādīju uz zariem.
-Krāsniņai. Kļūst vēsāks, lai arī rudeni vēl nevar manīt, kā redzi visas lapas vēl zaļas,- Alekss paskaidroja.
Viņš ienesa zarus iekšā un tad iznāca ārā. Brīdi skatījāmies viens uz otru, tad Alekss ierunājās.
-Kā tu vakar tur nonāci?-
-Nav svarīgi.-
-Tiešām? Ja jau nav svarīgi, tad jau nekas netraucēs to man izstāstīt.-
-Es neko neteikšu.-
-Kāpēc?-
-Tā nav tava darīšana.-
-Kā darīšana tad tā ir?-
-Neviena.-
-Labi. Ko tu taisies darīt?-
-Kā ko?-
-Šeit. Ja gribi šeit palikt, tev kaut kas jādara.-
-Kas?-
-Nu, tu man vari palīdzēt ar aitām.-
-Ko palīdzēt?-
-Izvest ganos. Nu, tu saproti, nestāstīšu sīkumos.-
-Skaidrs. Kad tas...?-
-Tagad.-
Paskatījos uz Aleksu. Viņš šķībi smaidīja.
-Nāc,- Alekss saņēma manu roku. Neatrāvu to. Šķita, ka tas ir pareizi.
Viņš mani veda pa iemītu taciņu cauri mežam. Gājuši apmēram desmit minūtes, mēs nonācām lielā klajumā. Priekšā mums bija neliels aploks. Tajā bija dažas aitas. Biju iedomājusies, ka būs kā filmās, milzu bars.
-Nestāvi.- Alekss mani pavilka uz priekšu. Viņš veikli atvēra vārtiņus. Brīdi vēlāk aitas bija ārpus aploka.
-Tas nav grūti. Viņas tāpat seko man, jo es viņam vedu no pilsētas tos speciālos našķus.- puisis runāja un gāja. Nekad nebiju dzirdējusi par tādiem našķiem. Bet es neesmu no laukiem.
Aitas patiešām sekoja puisim, es tikai vēroju.
Apstājāmies kādā vietā, un aitas jau gremoja zāli.
-Un ko tagad?- es iejautājos.
-Tev viņas jāpieskaita. Dažas stundas.- viņš uzjautrināts vērās manī.
-Vienai?- pārjautāju.
-Jā. Kas tu domāji, ka man visa diena brīva? Man ir daži darbi veicami.- puisis smejot pazuda mežā.
Viena. Ar sešām aitām. Prātā bija tikai viens vārds - Garlaicīgi.
*****
Ja kāds ir dzīvojis, dzīvo, strādā, strādājis u. c. ,piedodiet man, ja kaut kas ir nepareizi( par aitām:D), jo es visu zinu no vectēva fermas un pašas pieredzes, kura gan nav tik liela.:)