Lūztošā sirds 144

Paldies, ka prasāt nākamās daļas, tas man liek justies novērtētai;)
****
Es gribēju tikt prom. Kurš gan negribētu? Nu, ja tev skrien pakaļ spiedzošas meitenes. Vai tā jūtas slavenības? Man labāk patika, ka viņas uzkrītoši skatījās uz Sesīliju, nevis skrēja pakaļ man.
Jutu, ka mani saķer kāda roka. Jau nodomāju, ka tā ir kāda no tām apsēstajām meitenēm, bet tā gluži nebija.
Es tagad atrados tualetes telpā, un meitene, kas skatījās uz mani nebija pārņemta ar dzīšanos pakaļ jaunajai skolniecei.
-Kā tas ir?Kā ir būt populārai?- viņa ar neliela nicinājuma piedevu jautāja.
-Es neesmu populāra.- noteicu.
-Nu, protams! Tās meitenes neskrēja pakaļ tev...- blondīne nobolīja acis.
-It kā tu nezinātu kāpēc!- uzšņācu Emīlijai. Nesapratu, kāpēc viņa tā izturas.
Emīlija nopūtās - Un? Starp citu kādēļ, tavuprāt, tieši Sesīlija ir tik populāra?-
-Ko? Nu, tāpēc, ka viņas mamma...- es īsti neizpratu jautājumu.
-Nē! Ne jau tā! Kāpēc viņa? Viņa nav vienīgais bērns ģimenē.- Emīlija sacīja.
-Kā? Ko? Pagaidi viņai ir māsa vai brālis?- vēljoprojām nesapratu uz ko šī saruna velk.
-Jā. Brālis. Un nevarētu teikt, ka viņš gozējas slavas saulītē.- viņa izskatījās diezgan...nikna?
-Bet...kāpēc?- es biju pamatīgā neziņā.
-Kādēļ prasi man? Es nezinu! Paprasi viņai pašai!- Emīlija novīpsnāja.
-Kādēļ tevi tas uztrauc?- steidzīgi pajautāju. Emīlija jautājumu nedzirdēja vai negribēja atbildēt, jo izšāvās arā gaiteņa burzmā. Viņa dažreiz ir tik dīvaina! Viss dažreiz ir tik dīvains...
*
Skolēni visapkārt skrēja laukā no skolas. Izņemot mani. Īstenībā nezināju ko darīt. Mēs ar Sesīliju nemaz nenorunājām satikšanās vietu.
-Kādu gaidi?- uz man pleca uzgūlās roka.
Pagriezos un ieraudzīju Markusu.
-Jā.- nevelējos atklāt par daudz.
-Ko?- viņš ziņkārīgi prasīja.
-Em..- domāju ko man īsti teikt. Bet mani no atbildes atbrīvoja viņa.
-Ak, rekur tu esi!- viņai atkal sekoja divi puiši melnos uzvalkos.
Markuss Sesīliju aizdomīgi nopētīja un tad palūkojās uz mani - Es iešu.-
Pamāju ar galvu, un Markuss tiešām aizskrēja līdzi skolēnu baram.
Sesīlija panāca man pretī- Es tev parādīšu kādu jauku vietu.-
Jotos neērti, galvenokārt divu miesassargu dēļ. Bet tas netraucēja aprunāties ar Sesīliju.
Viņa mani aizveda uz nelielu, bet mājīgu kafejnīcu. Mēs atradām kādu vientuļāku galdiņu, bet miesassargi apsēdās divus galdiņus tālāk. Paldies dievam, viņi nestāvēs blakus.
-Nu, tad pastāsti par sevi!- Sesīlija iesāka sarunu pētot ēdienu piedāvājumu.
-Nu, esmu Melisa, man ir sešpadsmit gadi, dzīvoju pie savas tantes un Amīlas, jo...- te mana balss aizlūza. Es nespēju pateikt tos vārdus.
Bet Sesīlija liekas saprata, ko es gribēju teikt- Labi, mainām tēmu.-
Es viņa piekritu.
-Ko tu izvēlējies?- pajautāju visnevainīgāko jautājumu.
-Saldējumu. Un tu?- viņa pacēla savas zilās acis.
- Em...arī saldējumu.- nomurmināju.
Sesīlija pasūtīja par mums abām. Pēc oficiantes aiziešanas sākās mūsu saruna.
-Pastāsti par sevi!- iesāku.
-Tu jau visu zini.- viņa skumji novilka.
-Nu, izbeidz! Pastāsti par ģimeni, mācībām...jebko!- negribēju pazaudēt sarunas pavedienu.
- Nu, par manu budžetu tu noteikti zini. Ģimene. Man ir mamma, nu jā, tu zini, kas viņa ir. Tētis ir uzņēmējs. Man ir brālis un māsa. Viņi ir dvīņi. It kā gadu jaunāki, bet mācās desmitajā klasē...- Sesīlija stāstija.
-Paga...māsa?- es pārtraucu viņu.
-Nu ja. Viņu sauc Emīlija. Viņa ir nedaudz...- Sesīlija atbildēja.
Paga, paga. Emīlija ir Sesīlijas māsa?