Vakar mājās ieradāmies vēlu varētu pat teikt ka šodien četros no rīta. Pamodos divos pa dienu. Blakus man gulēja Krists. Viņš miegā izskatās tik mīļš. Aizgāju līdz skapim un uzvilku Krista kreklu. Nogāju lejā bet tiklīdz saodu ēdienu smaku man sametās slikti bet man aizmuguras miegains Krists pat nepamanīju ka viņš atnāca.
Skrēju uz toleti Krists izbijies skrēja man līdz. Izvēmos un nolaidu ūdeni. Izmazgāju zobus un devos atpakaļ bet pie durvīm mani apstādinaja Krists.
Krists.- tev viss labi?
Alise.- Jā tikai rīta nelabumi bet ārste man teica ka kādu laiciņu tas būs.
Devāmies uz virtuvi. Vairs man slikti nepalika tapēc varēju normāli ieest. Krists izskatījās nervozs un skumjšs.
Alise.- Tev rīt jābrauc prom vane?
Krists.- Jā,Danielam un viņa tēvam arī.
Alise.- Es saprotu. Bet tikai ātrāk mājās atgriezies labi?
Krists.- Protams.
Šo dienu izlēmām pavadīt kopā. Aizgājām uz kīno,pastaigājām pa pilsētu. Un vakarā devāmies mājās. Iegūlos gultā un aizmigu.
***
Pamodos deviņos. Sataisījos un devos pagatavot ko paēst. Uzstaisīju pankūkas. Uzliku sev un paēdu. Lejā nonāca Krists savā tērpā viņš ķērās ēdienam klāt un tad arī atnāca Tētis,Daniels un onkulis.
Visi paēda un mēs devāmies uz lidmašīnu.
Apskāvu Danielu un sāku raudāt.
Daniels.- Sargi sevi un mazo arī.
Alise.- Protams.
Piegāju pie onkuļa. Un apskāvu cik vien bija spēka.
Alise.- Sargi sevi.
Onkulis.- Un tu sevi saldumiņ.
Piegāju pie Krista un noskūpstīju viņu.
Alise.- Sargi sevi un atgriezies mājās.
Krists.- Un tu arī sargi sevi. Es mīlu tevi skaistulīt.
Alise.- Un es tevi.
Atvadījos no visiem velreiz un kad viņi pazuda no mana redzesloka devos uz mašīnu. Es gaidīšu kad viņš atgriezīsies. Es gribu lai mūsu bērniņš būtu laimīgs. Bet bērniņš vienmēr zinās ka tētis ir varonis. Lai arī kas notiktu. Es lūgšos lai atbrauc mājās pēc iespējas atrāk. Biju laimīga un arī skumja. Man jau viņš pietrūkst. Iegāju mājās un devos gulēt bija diena bet jutos nogurusi.
