Tajā dienā kad uzzināju, ka mana meita ir slimnīcā dēļ vemšanas, man bija pilnīgi vienaldzīgi tas, vai man ir klienti, vai nē. Es taisnā ceļā kopā ar Martinu devos uz slimnīcu pie mazās princeses.Šobrīd jau esam mājās un sešas garlaicīgas un satrauktas dienas slimnīcā ir beigušās.
-Betuci, nāc, smūtijs un zupa gatava.- saucu mazo.
Dzirdēju kā mazās kājiņas skrien, un ar tām kopā brauc lelle, kura sēž ratos.
-Mammu es glibu šokolādi- mazā man sacīja.
-Izēdīsi zupiņu un tad šokolādi, labi?- jautāju, vai viņa šādam darījumam būs ar mieru. -Varēsi ēst šokolādi un dzert smūtiju.
-Labi- meitiņa piekrita darījumam,- es apēdīšu visu šokolādi-
-Ar mani arī padalīsies?- taujāju.
-Labi, tikai ja tā šokolāde būs ar tiem bulbulīšiem-meitiņa pieprasīja.
-Būs, būs- mierināju mazo.
Kad pustdienas bija paēstas, šokolāde ātri pazuda, un arī meitiņas spēks ar to.Meitiņu noliku čučēt pusdienslaiku un gaidīju Martinu, kurš šodien solījās būt mājās ap pusdienām, jo bija taču piektdiena. Martins bija direktors savā firmā, kas ražoja mēbeles.
Dēļ tā, mūsu māja ir ļoti mājīga. Visas mēbelas irno ozolkoka, un sienas bija pieskaņotas baltas. Visi gan saka, ka baltas sienas krāso tad, ja nevar izvēlēties krāsu, bet mēs zinājām, ka mūsu māja būs gaišos toņos. Meitas istaba ir izņēmums. Viņas sienas ir ļoti gaiši bēšīgas tā to padarot mājīgāku. Tur ir viņas gultiņa, kumode, kurā stāv viņas mantas un skapis ar bīdāmām durvīm. Laikus jau plānojām šādu skapi, lai meitai būtu vieta, kur glabāt savas drēbes un apavus.
Manā un Martina istabā bija sienas bija tādā pat krāsā kā Betai. Mūsu istabā bija liels logs, un tam blakus durvis, kas veda uz āra terasi. Tur parasti meita dauzās un brauc ar trīsriteni. Iztabas otrā pusē atradās liela gulta, kur mazā nebēdne, kad nebija slinums lēkāja.
Viesistaba, kur sēdēju, ir baltas sienas un brūgans dīvāns. Dīvānam priekšā ir gadiņš kurš, lieki piebilst, ir no ozolkoka. Taisni pretim tam ir liels, platekrāna televīzors. Martins skatās futbolu un dažreiz spēlē pleisteišenu, tādēļ tas tika izvēlēts vislielākais kas bija veikalā. Sanāca gana dārgi, bet ir tā vērts. Darbojas jau otro gadu, bet nav nolietojies.
Dzirdēju kā noklaudz durvis, un saucienu 'Tas es'. Devos pretim mīļajam.
-Čau,- čukstēju, jo mazā taču čuč.
-Čau mīļumiņ,-viņš sniedzās pēc skūpsta, pēc vēlviena un vēlviena, un vēlviena...
-Māāāāmmūūūūūū- mūs realitātē atgrieza sauciens no viesistabas un dzirdējām kāju dipoņu mūsu virzienā.
-Māāāāāām, tēēēēēēētis alī ir.-sekoja spalgs spiedziens.
-Lūdzu, kinderolas manām princesēm,- Tētis mums tās pasniedza.
-Ūūūūūūū, olas, olas.-mazā bija laimīga,- tēti, nāc es tev palādīšu kul nebēdnīgā lelle čučāāt aigāja.
-Nu, nu, skrienam, rādi ceļu,- viņš bija atsaucīgs mazās rotaļai.
Abi aizskrēja un es tiem sekoju. Lelle gulēja mūsu istabā zem gultas. Īsti nesapratu kad viņa tur viņu nolika bet nu lai paliek.
Bija jau pienācis vakars un mēs devāmies gulēt. Naktī mazā sāka raudāt, aizeot pie viņas es nobijos...
