Policijas iecirknī mūs sagaidīja divi vīrieši un viena sieviete, kuri bija iegrimuši televizora, kas rādīja vēlo vakara programmu ar visiem Late Night šoviem.
“Labvakar!” Iesaucos, sasveicinoties ar policistiem. Vīrieši ātri atleca nost no dīvāna, uz kura pirms tam laiski atpūtās.
“Jā, lūdzu, kas steidzams noticis?”
“Es vēlētos Jūs informēt, ka pa Londonas ielām uzdarbojas divi vīrieši maskās, kas biedē sievietes ar varu atdod savas somiņas. Par brīdinājumu tiek izteikti draugi sievietēm uzbrukt.”
Sieviete, kas pirms tam sēdēja krēslā pie datora, ātri pakustināja pelīti un sāka kaut ko cītīgi drukāt.
“Man ir fotogrāfija, kā šie divi tipiņi izskatās.”
“Mēs labprāt to apskatītu.” Abi policisti ierosināja, kamēr es viņiem padevu savu telefonu. Pēc bildes apskatīšanas viņi ķērās klāt pie liecinieces iztaujāšanas.
“Jūs tikmēr varat apsēsties dīvānā.”
Ar Džošuā apsēdāmies dīvānā un neko nesakot truli skatījāmies televizorā.
“Man prieks, ka tu necieti.” Džošuā nočukstēja un es atrāvu skatienu no televizora, lai palūkotos uz jauno vīrieti. Viņš raudzījās man pretī ar smaidu un sagrāba manu plaukstu.
“Neuztraucies, esmu drosmīga meitene, protu aizstāvēties!”
Puisis klusi iespurdzās savā dobajā balsī un es atspiedos pret viņa plecu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju. “Tomēr man bija bail.” Atzinos, paslēpjot savu seju viņa ādas jakā. Sasodīts, man bija uznācis mirkļa vājums.
Puisi sāka maigi glāstīt manu pakausi un pieliecās tuvāk, lai iečukstētu: “Es saprotu.”
Tā mēs nosēdējām desmit minūtes. Policisti beidza pratināt nobijušos sievieti, pasauca mani pie viņiem un sāka izjautāt mani. Pastāstīju viņiem, cik daudz atcerējos no notikušā. Liels mīnuss sniegtajā liecībā bija tas, ka nezināju kā viņi izskatās.
“Labi, sāksim patrulēt Londonas ielas raitāk. Paldies par liecību.”
Tad mēs sievieti iesēdinājām taksī un samaksājām viņai par braucienu, par ko sieviete bija mums ļoti pateicīga.
“Vai, ko Jūs, tik mīļi pret mani, bet es Jums neko pretī nesniedzu.”
“Neuztraucaties, Jūs šovakar esat pieredzējusi pietiekami daudz stresa. Visu Jums labu un veiksmi!” Es sievietei novēlēju, pirms aizvēru viņa takša durvis. Sieviete atvēra takša logu un turpināja mums ar Džošuā māt, kamēr taksis nepazuda aiz lielpilsētas ēkām.
“Braucam pie manis?” Džošuā piedāvāja, kad kādu laiciņu pagājām pa Londonas naksnīgajām ielām, kas vēl joprojām bija ietērpta savā klusumā.
“Ja tu apsoli uzvārīt man siltu tēju.” Smaidīdama atbildēju, uz ko puisis pamāja ar galvu un nostopēja pirmo taksi, kas mums nāca pretī.
Džošuā mājā iegāju vannā un centos atvieglot savus saspringušos muskuļus. Džosuā piekrita sniegt man plecu masāžu pēc vannas pie tases tējas, kamēr mēs sēdējām puiša atpūtas istabā pie televizora. Kaut kur starp trijiem un četriem iemigu un atmodos istabā, kas bija pielieta ar saules gaismu. Apsēžoties gultā sēdus, pamanīju savu somiņu uz naktsgaldiņa. Pavandījos tajā un izmakšķerēju savu mobilo, lai palūkotos, cik ir pulkstenis. Bija vienpadsmit no rīta. Ātri saķemmēju savus matus un zem gultas sameklēju savas augstpapēžu kurpes, lai tās paķertu. Nevarēju tās uzvilkt, jo pēdas mazliet vēl sāpēja no vakardienas.
Devos uz pirmo stāvu, kur mani gaidīja pankūkas ar ievārījumu un tam pa visu puspliks Džošuā džinsos. Mazliet pie virtuves durvīm apstājos un ievērtēju burvīgo skatu. Jēziņ, man bija paveicies.
Puisis mani pamanot veltīja man platu smaidu un panāca pretī, lai apskautu un noskūpstītu. Apviju savas rokas ap puiša kaklu un puisis mani sagrāba aiz stilbiem, lai paceltu gaisā. Iespiedzos, kad Džošuā mani sāka griezt ap savu asi. “Nenomet mani!”
“Nemaz nedomāju!” Puisis smaidot atbildēja un uzsēdināja uz virtuves galda. Pacēlu vienu uzaci un augšu un jautājoši puisi nopētīju. “Būtu burvīgi šādi iesākt katru rītu, pamosties tev blakus un tevi lutināt.”
Nosarku no puiša vārdiem un izdvesu kautrīgus smieklus. Džošuā par to plati smaidīja, kamēr es slēpu savu seju savos matos.
“Tu spēlē nekaunīgi.”
“Ak, Lolitiņ, mazulīt, es pat neesmu sācis.”
Rotaļīgi Izbolīju acis un puisis nobučoja manu degungalu. Tad kopīgi paēdām brokastis un devāmies pie Keitas un Vila, kuri ierosināja doties pastaigā.
Ejot pa ielu kopā ar Džošuā, mirklī, kad mēs pagājām garām kāda veikala skatlogam, es pamanīju meiteni, jaunu sievieti, kas raudzījās man pretī ar platu smaidu.
Es nebiju spējīga paredzēt, kas varētu notikt nākotnē, bet tajā momentā es zināju, ka esmu laimīga. Laimīga par visu, kas man apkārt notiek. Un man bija gluži vienalga, kas varētu sekot pēc dažiem mēnešiem vai gadiem. Konkrētajā brīdī es biju laimīga. Un tas bija viss, kas man bija svarīgs.
-=-
Beigas
-=-
Vēlos pateikties ikvienam, kurš atstāja komentārus un pievienoja plusiņus! Jūs bijāt tik mīļi pret šo stāstu. Man pat žēl bija pie šīs nodaļas beigām pielikt klāt vārdu "Beigas". Ceru, ka patika stāsts par Lolitu! :)
