local-stats-pixel fb-conv-api

Lolita (23)2

111 0

Lolita (22)

Kluba mūzika rībēja manā krūškurvī, kāda vīrieša alus piesātinātā elpa skāra manu seju. Es saviebos, kad viņa plauksta noglāstīja manu augšstilbu.

“Varbūt vēlies aizbraukt ar mani uz manu dzīvokli? Mani ir labs vīns tieši no Itālijas. Vari paķert līdzi savas draudzenes.”

“Es atvainojos, bet mēs neplānojam nekur braukt. Ja vēlies uzsponsorēt vīnu, vari to darīt tepat.” Renē pēkšņi ielīda starp mani un svešo vīrieti un, saķerdama mani aiz pleciem, aizrāva mani prom no svešinieka.

“Šie vīrieši nesaprot, ka piesieties meitenēm, kas ir zināmi iereibušas, nav prāta darbs. Diezin vai, cik daudz meičas viņi šādi ir norāvuši?” Renē jautāja, kamēr es skatījos uz kluba grīdu, jo viss man apkārt reiba.

“Man šķiet, ka man būs slikti.”

“Man arī tā šķistu pēc desmit šotiem vienas stundas laikā.”

“Bet Džošuā vēlējās uzspēlēt spēli.”

“Tavs Džošuā arī tevi pameta likteņa varā, kad smuka čolka sāka koļīties viņam virsū.”

“Mēs neesam kopā.”

“Man šķiet, ka esat gan.” Renē man nepiekrita, tāpēc sapratu, ka nav jēga ar viņu strīdēties.

“Man reibst galva. Svaigu gaisu, lūdzu.”

“Mēs jau esam uz ceļa, pacieties mazliet.” Renē mani mierināja, kamēr es pie sevis klusi vaimanāju. Renē bija tik jauka, kad bija iedzērusi. Vai arī man viss šķita tik fakiniski jauki, jo domās spīdēja saulīte un es biju apreibusi.

Izgājušas ārā, augusta vasaras siltais nakts gaiss mani sveicināja un es aizvēru acis, lai uz mirkli atslēgtos no realitātes. Ar mazumiņu alkohola manās asinīs pietika, lai tas notiktu nemanāmi.

“Eu, neģībsti!” Renē iesaucās un maigi mani papurināja aiz pleciem. Atslēgšanās nesanāca.

“Neguļu, neguļu!” Nomurmināju un miegaini palūkojos uz draudzeni, kas bija sākusi lūkoties savā mobilajā telefonā.

“Es nezinu, vai zvanīt Vilam, lai tevi savāc, vai tevi pavadīt uz mājām un nākt atpakaļ.”

“Vienkārši ļauj man pašai tikt uz mājām. Nav pirmā reize, kad viena dodos pa nakts ielām mājup.”

“Ļaut Keitai ar Vilu braukt mājās ātrāk bija slikta doma.”

“Keita ir stāvoklī, tas ir saprotami. Slikta doma bija tie desmit šoti vienas stundas laikā.” Renē man piekrizdama pamāja ar galvu.

“Labi, veiksmi tikt galā ar mājās tikšanu! Ja nu kas, pasauc taksi. Telefons tev ir, piparu gāzes baloniņš tev ir, asi papēži, lai cīnītos ar uzbudinātiem kretīniem tev ir.”

“Neuztraucies par mani!” Greizi draudzenei pasmaidīju, pamāju ar roku un sāku tipināt mājup. Pusceļā uz mājām pateicos Keitas domai izvēlēties vistuvāko bāru mūsu dzīvoklim.

Taču, protams, nakts priekš manis nevarēja beigties uz mierīgas nots. Netālu no savas mājas izdzirdēju sievietes kliedzienu, kas tika apslāpēts. Mazliet saminstinājos uz trotuāra vidus un ātri grozīju galvu, lai pamanītu sievieti. Tad atskanēja skaļš blīkšķis un no sānielas man priekšā izskrēja aizelsusies sieviete. Pamanījusi mani, viņa piesteidzās man klāt un satvēra mani.

“Palīdziet man!” Viņa iesaucās un es žigli savā rokassomiņā satvēru piparu gāzes baloniņu. No tās pašas sānielas izbēga divi jauni vīrieši, kas savas sejas bija paslēpuši aiz īstām bandītu maskām.

Sasodīts. Nodomāju, un ar otru roku ātri satvēru telefonu un uzspiedu 112. Jaunieši skrēja mums pretī un vicināja rokas. Sieviete man blakus ievaidējās un es izstiepu piparu baloniņu uz priekšu un iekliedzos. “Stāt, vai es pielietošu šo!”

Tie mani neklausīja, tāpēc es to uzpūtu uz viņiem. Atskanēja skaļi lādējumi un es sagrābu pārbijušos sievieti aiz rokas, lai mēs varētu kopīgi skriet atpakaļ. Pirmais, par ko es iedomājos, bija klubs, no kura biju nākusi.

Skriet ar augstiem papēžiem bija murgs, it īpaši, kad vēl reibums pulsēja vēnās. Taču tas mijās ar bailēm un izdzīvošanas vēlme šajā cīņā uzvarēja.

Sieviete man blakus, par laimi, nebija īpaši pasīva un spēja man turēt līdzi. Kaut kad jau šķita, ka viņa spēja mani pārspēt.

Pagriezienā pa kreisi, kas mums ļautu pazust no abu aizdomīgo vīriešu skatu punkta, strauji apstājāmies, jo pretī brauca taksis. Sākām vicināt rokas, un tas piestāja pie mums. Takša aizmugurējās durvis atvērās un no turienes mums pretī raudzījās apmulsis Džošuā.

“Lolita?” Puisis jautāja, pamanīdams manu satriecoši šaušalīgo izskatu un skrējiena pārinieci, kas man atradās blakus.

Dzirdēju skaļus saucienus, kas nāca mums aiz muguras un sāku strauji puisim stāstīt, ka mums ir ātrāk jātiek no šīs vietas prom. Džošuā atvēra plati takša durvis un es ātri iestūmu pārbījušos sievieti taksī un pati pēdējiem spēkiem ierāpos iekšā taksī, lai aiz sevis aizvērtu durvis un atkristu sēdeklī. Taksis turpināja braucienu un es ātri satvēru telefonu un ar kameras palīdzību iemūžinātu jaunekļus, kas bija sevi aizseguši ar maskām.

“Visādi tipiņi ir redzēti Londonā, nav nekāds brīnums par šiem.” Taksists komentēja, kad pamanīja, ka es fotografēju.

“Ticiet man, iespējams, ka šie kadri palīdzēs policijai.”

“Vai tu man izskaidrosi, kas ar Jums notika?” Džošuā man jautāja, kamēr sieviete man blakus drebēja no matu galiņiem līdz papēžiem.

“Man šķiet, ka vieglāk būtu palīdzēt šai sievietei nonākt līdz policijai.” Es atbildēju puisim un maigi sāku glāstīt satrauktās sievietes plecu, mierinot viņu, ka viss būs kārtībā.

Lolita (24)

111 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Vēl, lūdzu,perfekta daļa emotion emotion emotion
1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt