local-stats-pixel

Lolita (11)0

106 0

Lolita (10)

Divas nedēļas paskrēja ātri un drīz vien es attapos pie kosmetoloģes, kas mani pucēja, lai es izskatītos nevainojami sava brālēna kāzās.

“Tu labāk noķer kāzu pušķi!” Kosmetoloģe man piekodināja, kad pielaboja manu uzacu formu. Es saviebos, kad viņa izrāva vienu matiņu no manas uzaču līnijas.

“Es to drīzāk iesviedīšu sejā Renē, vai ne?” Es jautājoši uzlūkoju Renē, kura sēdēja pie blakus galdiņa. Meitenei taisīja franču manikīru.

“Pamēģini tikai sabojāt manu meikapu kāzu laikā!”

Es pasmīkņāju un atgriezu savu skatienu spogulī, kurā pretī lūkojas burvīgi uzfrišināta brunete ar zaļām acīm un apsārtušām uzacīm. Gandrīz burvīgi.

“Cikos mums būs klāt limuzīns?”

“Ap pieciem. Pie Keitas un manas mājas. Brālēns Deivids jau sazvanījās ar mammu, viņai pakaļ atbrauks tante Marija.” Es atbildēju Renē, kas skaļi iesaucās priekā par to, ka beidzot varēs pavizināties limuzīnā.

“Burvīgi, es mīlu šo pasauli!” Meitene ieķiķinājās un sieviete, kas veidoja Renē manikīru, uz viņu palūkojās ar smīniņu.

“Lēnāk, saulīt, savādāk sabojāsi savus glītos nadziņus.”

“Vai, atvainojiet!” Renē nosarka un iekoda sev lūpā. Manikīra veidotāja tik pasmējās un atgriezās pie darba. Es pie sevis pasmaidīju un saviebos, kad man izrāva pēdējo izraujamo uzaču matiņu.

“Nebija jau tik traki.” Kosmetoloģe noteica par manu reakciju un es papurināju galvu.

“Bija gan, ticiet man.”

-=-

Pēc divām stundām mēs bijām atpakaļ mūsu dzīvoklī, kur Keita pielaikoja kāzu kleitu un sūrojās par to, ka nejūtas tajā ērti.

“Man riebjas šī kleita un šīs kurpes. Es jūtos resna un man šodien nebija rīta nelabums, kam vajadzēja būt!” Keita sūdzējās, cītīgi pētot sevi manas istabas spogulī. Vils tikmēr kaut ko nobubināja no manas gultas, kurā bija izdomājis atlaisties.

Es sēdēju uz zemā krēsla, kas atradās pie mana meikapgaldiņa un atjaunoju savu lūpu krāsas spilgtumu. Vēlējos, lai tās būtu koši ķiršu krāsā.

Šoferim ar limuzīnu kuru katru brīdi vajadzēja būt klāt.

Vils sāka dungot meldiņu, kas atgādināja dziesmu Anaconda. Keita savieba degunu un paņēmot savu mazo rokas somiņu, atvēzējās un maigi ar to iezvēla puisim. Puisis pieleca gultā stāvus un sāka pretoties, aizsedzot savu seju ar rokām. “Tikai ne pa manu glīto seju.”

“Muļķis.” Keita noskaldīja, kad puisis noleca nost no gultas un metās meitenei virsū, apskaujot viņu savās skavās un sākot maigi šūpot no viena sānu uz otru.

“Tavs.”

Es saviebos un piecēlos kājās. “Lūdzu, aiztaupiet savus saldenos tekstus brīdim, kad es nebūšu jūsu tuvumā.”

“Vientuļnieces sindroms tev nepiestāv, Lolitiņ.”

“Aizveries!”

Keita un Vils iesmējās, kad es dusmīga izskrēju no savas istabas. Renē tikmēr sēdēja virtuvē un dzēra savu zāļu tēju, ko bija nopirkusi pret kakla sāpēm.

“Kurš stulbenis nolemj saslimt vasarā? Ak, jā, es pati.” Meitene noteica, iedzerot malku no savas krūzes.

“Kurš stulbenis ļauj pārītim mīlināties savā istabā? Ak, jā, es.”

“Dod pieci, vecā!” Renē uzsauca un mēs sasitām plaukstas. Mēs bijām varena komanda, lai gan mūsu viedokļi daudz kur atšķīrās.

Mans telefons iezvanījās no garderobes, kur es biju atstājusi savu mazo rokas somiņu.

“Varbūt beidzot šoferis ir ieradies.” Renē nočukstēja, kad es devos uz garderobes pusi. Man jau pretī steidzās Keita ar manu sarkano rokas somiņu rokās.

“Ātri, atbildi! Ja zvani šoferim, dārgi ir jāmaksā!” Keita pavēstīja, sākot nepacietīgi vicināt savas rokas. Renē un Vils fonā noplātīja plecus, it kā man prasītu piedošanu par to, ka Keitas hormonālās uzplūdes ir tik biežas.

“Labi, labi! Jēziņ, nomierinies, Keitiņ!” Es sacīju, paķerot savu somiņu un izvelkot no tās savu telefonu. “Jā, es klausos?” es atbildēju, pagriežoties prom no Keitas saspringtā skatiena.

“Miss Steinforde?” Man jautāja vīrietis ar zemu balss toni. “Jūsu limuzīns ir klāt.”

“Paldies Jums, mēs tūlīt būsim klāt.” Es atbildēju un beidzu zvanu.

Keita jau bija uzrāvusi sev kājās savas augstpapēžu kurpes un paķērusi savu plāno jaciņu no garderobes skapja. “Vil, Renē, velciet savas pakaļas šurp!”

“Jēziņ, kāds nomieriniet viņu.” Renē mums ar Vilu nočukstēja, kad Keita izskrēja ārā pa dzīvokļa durvīm uz limuzīnu.

Pārbaudot, vai visur viss ir izslēgts, mēs aizslēdzām dzīvokļa devāmies un devāmies pa kāpnēm lejā uz pirmo stāvu, kur pie pastkastītēm Keita cītīgi pētīja mūsu dzīvokļa pastkastītes saturu.

“Zināji, ka tomēr tavs brālēns tev atsūtīja vēstuli?” Keita man prasīja ar smīniņu. Lieki bija teikt, ka mēs reti pārbaudījām pastkastītes saturu.

“Dod to vēstuli šurp un vācamies ārā, kamēr šoferis nav pārdomājis un aizbraucis prom bez mums, savācos mana brālēna piecdesmit mārciņas.” Es mudināju savus draugus, kuri mazliet ņurdēja man pretī, taču padevās manis priekšā.

Izskrienot ārā jūlija siltajā klimatā, es no prieka iespiedzos. Piedzīvojumi vasarā bija radīti priekš manis. Braukšana limuzīnā – vēl vairāk.

Atverot baltā limuzīna durvis, kas mūs sagaidīja pie durvīm, Renē ar spiedzienu metās tajā iekšā. Vils ar Keitu sekoja un es viņiem pakaļ.

Limuzīnā mūs sagaidīja mīksti sēdekļi un pudele šampanieša.

“Tāpat kā visās saldajās ziepju operās!” Renē iesaucās, skrūvējot vaļā pudeli. Es ar Vilu paņēmām pa glāzei, kamēr Keita sāka rakāties pa mazo limuzīna ledusskapīti, kur atrada apelsīna sulu.

To atvērdama un sameklēdama sev glāzi, meitene pievienojās mūsu tostam par jautro nedēļas nogali.

106 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000