Liktenīgā diena 52

Ievilku dziļu elpu un lepni devos uz priekšu. Centos ar savām acīm, kustībām sevi nenodot.Pretīm nāca Laura draugs. Toms.
- Sveiks. - apskāvu puisi.- Piespēlē man. - iečukstēju viņam.
Viņš darīja kā lūgts. Viņa lūpas pieskārās manām.Viņš aplika savu roku ap manu vidukli un mēs devāmies tālāk.
- Kas tas bija? - Toms jautāja.
- Lauris bija ar manu māsu un mums nav tās labākās attiecības. Gribēju parādīt, ka neskatoties uz vēzi es esmu laimīga. - pavēros uz Tomu. 
Viņš bija pārsteigts.Ko es tādu pateicu?! Manas smadzenes pārstrādāja informāciju un es sapratu Vēzis.
- Tev ir....vēzis? - viņš klusi jautāja.
- Jā.- mierīgi noteicu.
- Kā tu vari to tik mierīgi uztvert?!
- Pēdējā stadija, nav lielas jēgas bēdāties. Tāpat vien drīz miršu.- Noskanēja zvans iegāju klasē un ieņēmu savu vietu, pēc brīža ienāca arī Lauris. Viņš apsēdās man blakus un pasmaidīja.Bet man nebija vēlme smaidīt, man nebija vēlme izmantot Tomu. Tagad Toms var domāt, ka viņam ir dota iespēja, bet tā nav, es nevēlos viņu sāpināt ar savu nāvi.Kad beidzās stunda, biju pirmā, kas iziet no kabineta un priekšā mani sagaidīja māsa.
- Mums jāaprunājas. - Lana teica.
- Ne tagad, ne šeit.
- Tieši tagad un te. - viņa pavilka mani malā.- Tu sīkā, liec Lauri mierā.
- Sīkā, esi tu. Un es viņu lieku mierā. Viņš man nav...- noriju asaru kamolu - ...vajadzīgs.
- Lieliski. - viņa pagāja man garām ar plecu mani pagrūžot.
- Lose - noteicu.Pagriezos un devos uz nākamo stundu. Toms man sekoja.
- Beāte.
- Tom, lūdzu. Pietiks, es negribu tevi sāpināt, atstāj mani. - pasamiadīju.
Iegāju kabinetā.Ieņēmu savu vietu.Sākās stunda un tad klasē ienāca mana vecā matemātikas skolotāja, tā kurai man vajadzēja doties atvainoties.Stunda pagāja ātri, pēdējais knapi aizvēra durvis, kā es biju viņas apskāvienā un birdināju asaras.
- Beāte, neraudi. Viss ir kārtībā.
Mēs nepiefiksējām kā atveras durvis un pa tām ienāk Lauris.
- Beāte, tev viss labi. - Skolotāja pielaboja manu kosmētiku un tad es pagriezos pret Lauri.
- Jā viss ir ideāli. - Izgāju no kabineta, iegājusi kabinetā, pārkrāsojos un devos tālāk.Aiz stūra mani sagaidīja Lauris
.- Beāte. - ignorēju viņu. - Apstājies.Spēcīgas sāpes galvā, skatiens aptumšojas un es krītu. Lauris mani noķer un kaut kur nes, bet man ir vienalga kur, tikai prom no šejienes.Pamostos māsiņas kabinetā un blakus kušetei, kur esmu noguldīta sēž Laura, matemātikas skolotāja.
- Tu pamodies!?! - pasmaidīju.Es viņai biju tikai it kā skolēns, bet es jutos, viņas klātbūtnē, kā viņas ģimenes loceklis, tuvs draugs.Piecēlos kājā un devos uz stundu. Ienākot klasē, visi skatieni tika vērsti uz mani.
- Atvainojos, par traucējumu. - nosaku.
- Nekas, sēdies savā vietā. - aizeju līdz savai vietai un apsēžos. Lauris man uzdod jautājumus, bet es viņu ignorēju un cenšos pievērsties stundai.
Man nav nepieciešamas liekas problēmas un šis gads jāpabeidz godam.Līdz ar šo stundu beidzās arī ši diena.
Devos uzreiz uz "mājām".
Gribu iekrist savā gultā un aizmirsties.