Liktenīgā diena 100

Pienāca nākamā diena. Ieejot skolā, mani sagaidīja Roberts.

- Sveika.

- Sveiks.

Viņš uzlika savas plaukstas uz maniem pleciem.

- Lūdzu piedod.

- Viss ir kārtibā.

- Ja? Kāpēc tad tu raudāji.

- Robert, viss ir labi. Tev nav jāatvainojas.

Devos augšā uz kabinetu, kur mani sagaidīja, tas pats tikai no Santas.

- Beāt, lūdzu piedod.

- Viss, kārtībā.

Mēs sākām runāt par visādām tēmām un smējāmies. Izdomājām, ka pēc stundām iesim iepirkties. Tas man patika.

Noskanēja zvans, piecēlāmies un iegājām klasē. Viņa sēdēja klases otrajā galā.

Bet mums tas netraucēja, mēs spējām sazināties vina ar otru un reizēm pat vajadzēja apvaldīt smieklus. Noskanēja zvans, Santa paķēra mantas un pieskrēja man klāt. Un sāka kaut ko aizrautīgi stāstīt. Es smaidīju un biju laimīga. Patiesi laimīga.

Izgājām no kabineta smejoties un devāmies uz nākamo stundu, bet mūsu ceļu aizšķērsoja Roberts.

Viņš bija nesaprašanā. Sieviešu loģika.

- Santa?!

- Ne tagad, Robert.

Apsēdāmies uz zemes pie nākamā kabineta.

- Beāte, es tev varu kaut ko pastāstī.

- Jā?!

- Man nekad nav bijusi draudzene kā tu.

- Bet mēs sākām runāt tikai pirms stundas.

- Nu un tad, man šķiet, ka pazīstu mūžību un tu nespēsi mani sāpināt. – apskāvu meiteni

Es jutos tieši tāpat, bet es viņai vēl nespēju paziņot, ka man ir vēzis. Es nevēlējos viņu salauzt, es to viņai pateikšu, vēlāk, pēc stundām.

Stundas mums pagāja jautri un ātri un tagad mēs sēdējām Santas mašīnā un braucām uz lielveikalu.

Viss izskatījās lieliski, mēs katram no veikaliem izgājām ar lieliem, vairākiem iepirkuma maisiem. Nolikušas maisus, devāmies ēst.

- Beāte, paliec šodien pie manis.

- Labi, es uzzvanīšu tikai Rasai.

- Zvani.

Paņēmusi telefonu uzzvanīju Rasai.

- Jā, bērniņ.

- Es šodien, nebūšu mājās. Palikšu pie draudzenes.

- Labi, lai labi iet.

Paēdušas devāmies uz mašīnu un braucām pie Santas.

Viņa dzīvoja ar vecākiem lielā privātmājā.

- Smuka māja.

- Paldies.

Iegājušas iekšā, nometām mantas Santas istabā un apgūlāmies uz zemes, mīkstā paklāja.

Lieliem soļiem pienāca vakars un es nespēju no Santas to noslēpt.

- Santa, man tev kaut kas jāsaka.

- Kas? Tikai nesaki, ka tas viss bija tikai joks – viņa bija tuvu asarām.

- Nē, nebija. Tas ir patiesi, bet... – es to nevarēju, tas ir pārāk grūti.

- Beāte, tu mani biedē.

Apsēdos tā, lai verētu ieskatīties viņas acīs. Saņēmu viņas plaukstas.

- Santa, man ir plaušu vēzis, pēdējā stadija. Man ir atlicis dzīvot vien pāris mēnešus. – man sāka tecēt asaras. Santai arī.

- Nē, mēs šos mēnešus pavadīsim tā, lai tu tos atceries ar prieku un es arī. –pasmaidīju.

Istabā ienāca Santas mamma.

- Meitenes, kas jums noticis?

- Viss kārtībā, mamm. – Santa noteica.

- Beāte. – viņa vērsās pie manis.

- Nē, mums tiešām viss kārtībā, es tikai viņai kaut ko pastāstīju.

- Ko?! – pagriezos pret Santu.

- Par vēzi. – noteicu]

- Par ko?! Kāpēc jāraud?!

- Mam, viņai ir plaušu vēzis pēdējā stadija. – sajutu siltas rokas sevi apkampjam. – viņai ir atlikuši pāris mēneši.

Jā, tāds ir mans dzīves stāsts.

- Tev ir jāpavada laiks ar ģimeni. – Santas mamma, Vanda teica.

- Viņi mani pameta.

Santa mani apskāva vēl spēcīgāk.

- Mēs to pārvarēsim. – viņa teica.Tur viņai nav taisnība. Es jau to esmu pārvarējusi kaut cik.

Devāmies gulēt un no rīta cēlāmies un taisījāmies jaunajai dienai.