Lonijas dienasgrāmata 1.ieraksts
Tajā vakarā es ilgi klejoju pa pilsētu līdz nonācu pie kāda tilta apstājos un skatījos melnajos upes viļņos.Jā, šajā vietā viss beigsies,neviens vairs neņirgāsies par mani, neapsmies un neapsaukās par "resno", "govi", "slampu" un neviens vairs negrābstīsies gar manu vēderu prasot ko es gaidu un kurā mēnesī esmu.Neviens vairs nedarīs man pāri,kā to nodarīja mans bijušais draugs, pasakot ka pēc dzemdībām es esmu pārāk resna un viņam resnas sievietes nepatīkot, tāpēc viņš pametot mani.Veltīgi es centos sportot, braukt ar velosipēdu, daudz staigāt - nekas nepalīdzēja. Un tagad es esmu izlēmusi izbeigt to visu, meitiņa pie omītes, bet viss pārējais izskatīsies kā nelaimes gadījums.Manā somiņā pat bija paslēpta pudele šņabja, no kuras iedzēru vienu malku, lai visi domātu ka biju piedzērusies. Asinīs atradīs alkoholu un ....es uzkāpu uz tilta margām un aizvērusi acis spēru soli nebūtībā... Zemapziņā jau gaidīju ka mans kroplais ķermenis saskarsies ar auksto ūdeni, bet tad sajutu ka mani no aizmugures satver kādas stipras rokas.Ievaidējos un saļimu rokās kas joprojām turēja mani.Kā nokļuvu tur, kur esmu pašlaik es neatceros.Atmodos guļam uz kušetes kādā telpā kas nedaudz atgādināja slimnīcu. -:'' Meitene atmodās.''-izdzirdēju kādu balsi sakām kaut kur netālu no manis.Pie manis pienāca sieviete gaiši dzeltenā mediķes halātā, kuru es tūlīt klusībā iesaucu par dakteri. -:'' Kā Tevi sauc un kas notika ka Tu izšķīries spert tik radikālu soli?"-daktere jautāja. -:'' Lonija''-es klusi nosaucu savu vārdu izliekoties ka neesmu dzirdējusi jautājuma otro pusi. -:'' Kas tad ar Tevi notika Lonij?''-daktere turpināja jautāt. -;'' Nekas.''- es atburkšķēju. -;'' Ne no kā jau cilvēks negrib nomirt, piekrīti? Tātad kaut kas Tev tomēr nodarīja pāri?'' -;'' No dakteres mierīgās un iejūtīgās balss man acīs sariesās asaras un pat nemanīju kā izstāstīju visu.Daktere mani nepārtrauca, tikai klusēdama klausījās kā asaras birdinādama stāstu par savu neizdevušos dzīvi, līdz man aptrūkās vārdi un es apklusu. -;'' Tu neesi vienīgā tāda.Mēs palīdzēsim Tev atgriezties normālā dzīvē."- daktere man uzsmaidīja, tad piegāja pie sava rakstāmgalda un kādam piezvanīja.Pēc brītiņa istabā, kurā mēs atradāmies ienāca meitene tādā pašā dzeltenā halātā kā dakterei,bet daktere, iedevusi man rokās plānu sarkanu mapīti un kladi lika sekot šai meitenei.Kad izgājām gaitenī meitene uzsmaidīja man un sacīja:'' Mani sauc Santa un Tevi?'' " Lonija''- es atbildēju.Kad pajautāju kur esmu nokļuvusi un kāpēc Santa tikai atteica, ka vēlāk es visu uzzināšot, bet tagad esot jāaiziet uz noliktavu kur man izsniegšot drēbes atpūtai un tad uz istabiņu kur es varēšot atpūsties.Visu pārējo es uzzināšot vēlāk.Noliktavā saņēmu pelēkas un zilas sporta bikses, tādas pašas krāsas krekliņus, zeķes, dzēmperi ar kapuci un apakšveļu, tad sekoju Santai uz viņas pieminēto istabiņu.Kad bijām ar liftu uzbraukušas sestajā stāvā, Santa aizveda mani uz istabiņu 59, atslēdza durvis un mēs iegājam iekšā. -;'' Atpūties labi, rīt 8:00 pie Tevis atnāks ārste un skolotāja. Varēsi sagatavoties savai pirmajai nodarbībai." To pateikusi Santa atkal uzsmaidīja un aizgāja, bet es paliku viena kopmītnes tipa istabiņā ar divam gultām.Tā kā neviena no tām nebija aizņemta izvēlējos gultu pie loga, nomazgājos, parģērbos iedotajās drēbēs un smagi atkritu tajā.
