Life is not the Disney's world. 251

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-24/751966
Izeju no skolas teritorijas un dodos uz parku. Pirmo reizi mūžā manī valda uztraukums, kad dodos tikties ar Hariju. Bet ir kāda lieta, kas nemainās, kad mēs tiekamies. Atvadoties man vienmēr nākas nedaudz paraudāt.

Ieeju tik ļoti pazīstamajā parkā. Sāk iestāties pavasaris. Par to liecina pumpuri koku zaros, sniegpulkstenītes un krokusi. Dodos pa oļu klāto ceļu taisni. Oļus drīz vien nomaina nesen uzlietais asfalts. Un tur jau viņš sēž. Veras strūklakā, kuru vēl neviens nevēlas ieslēgt, un gaida mani. Apsēžos viņam blakus, viņš saņem manu roku. Mēs pieceļamies un dodamies uz mūsu mīļāko vietu, mūsu mīļāko kafejnīcu. Ienākuši telpā ieņemam mūsu iecienīto vietu, pie mums pienāk oficiante un pieņem mūsu sūtījumu. Mums tiek atnests ēdiens, kas izskatās garšīgāk nekā ir patiesībā.

- Harij, es nespēju atkal no Tevis atvadīties.

- Es atgriezīšos.

- Atkal tikai pēc gada? – ar nelielu pārmetumu jautāju.

Kristina.

Sēžu pie vakariņu galda. Es nespēju ieskatīties Lūka acīs un nespēšu ieskatīties Sūzanas acīs. Klasei šķiet, ka es sadraudzējos ar viņu, lai izstrādātu gadsimta labāko joku, bet es neko tādu nevēlos darīt un atteikt es nespēju. Es zinu, ka viņi ir gatavi uz visu, lai otram sāpētu un es nevēlos to visu izjust uz savas ādas, nevēlos.

- Lūk, ir pagājis gads. Šī gada laikā ir noticis tik daudz un...- mamma saka savu sakāmo.

-Saki visu uzreiz. – Lūkam negad nav patikusi vilcināšanās.

- Suzana nav Tevis vērta.

- Ko?

Mamma paņem telefonu un pasniedz to Lūkam. Lūks ilgi vēro bildi un tad atdod to atpakaļ.

- Mam, es vēlētos, lai tu rīt vakariņās sagatavo ko īpašu.

- Ko? Kāpēc?

- Ja neatceries pie mums rīt nāk Sūzana.

-Tu neredzēji bildi?

- Tas ir Harijs, viņas labākais draugs.

Pieceļos no krēsla un pametu virtuvi. Es nespēju tur vēl ilgāk sēdēt, man ir jāizdomā rīcības plāns, lai nesāpētu man, Lūkam un Sūzanai. Kā viesuļvētra ieeju savā istabā un ieguļos gultā. „Uzzini, kurš ir Sūzanas draugs, lai varu viņu iznīcināt.” Pa galvu maisās Leo teiktais. Nodot klasesbiedreni ir viens, bet nodot brāli, tas ir pavisam kaut kas cits.

Es nespēju paciest Sūzanas skatienu. Viņa uz mani skatās ar izbijušos, neticīgu skatienu. Reizēm pat šķiet, ka viņa zin, ka viņiem ir kaut kas padomā. Domāju, ka es justos tā pat kā Sūzana – izbiedēta. Galu galā visu šo gadu, mazliet vairāk kā gadu viņai ir darīt pāri gan fiziski, gan morāli un, lai kā es censtos to labot, mani grauzīs sirdsapziņa un Sūzana nespēs kādam vēl uzticēties.

Atveras istabas durvis un manā istabā ienāk Lūks. Novēršos. Es nespēju skatīties uz viņu pat tagad, kad neko vēl neesmu iesākusi darīt. Lai kādas atrunas man nebūtu galvā, man ir jāpakļaujas klasei, jo es esmu egoiste, es centīšos darīt visu, lai tikai neizjustu, tās visas šausmas uz savas ādas. Lūks apsēžas man blakus. Viņš zin, ka klasei kaut kas ir padomā, lai sqgandētu Sūzanas dzīvi. Mūsu klasei ir teiciens, „Ja mēs ko vēlamies, mēs to iegūstam.”. Tas tiek atiecināts uz visu.

Mans telefons iepīkstas kaut kur uz plaukta. Lūks pieceļas un paņem to. Es esmu pie viņa sāniem, bet par vēlu, jo viņš jau īsziņu ir izlasījis. „Direktores kabinetā viņas mapē, NEKAS nav rakstīts.” Lūks man pievēršas ar nosodošu skatienu.

- Ko viņi grib zināt? – Lūks asi un tieši jautā.

- Visu par Sūzanu. Arī, kas ir viņas puisis, lai viņus abus iznīcinātu.

Lēnām visu pastāstu. Man to vēlāk iespējams nāksies nožēlot, bet brālis to tagad zin un viņš man ieteiks kā rīkoties vislabāk.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-26/752439