local-stats-pixel

Life is not the Disney's world. 2.27. Beigas.14

152 0

Beigas ir smaga padarīšana, manuprāt, ikviens var uzrakstīt sākumu, bet beigas ir neiespējamā misija. Ir jānoslēdz katrs pavediens, bet, tas nav iespējams, vienmēr paliks kāds caurums un tā kā šīs ir beigas, jābūt loģiskam noslēgumam.

Šaubu nav beigas ir sarežģītas, un arī es esmu ar savu stāstu sasniegusi šo posmu – beigas.

Sākumā beigas bija domātas pavisam savādākas un tikai ar vienu daļu, bet es jutu, ka ir nepieciešama arī otrā, lai spētu vairāk izstāstī jums Sūzanas dzīvi. Beigas bija tā daļa, kuru es pārrakstīju vairākas reizes, un tad, kad man galvā „ielidoja” doma par šādu nobeigumu, es zināju, ka tas ir, tas ko vajag.

Vēlos paldies teikt BlackWolf, BosiksHaskijs, Lanky un Northernlight26, jūs bijāt mans atbalsts nepamest šo stāstu novārtā un pabeigt to.

Atsevišķu paldies ir pelnījusi Lanky, tu esi zelts. Es pat nespēju izteikt vārdos, cik ļoti tu man palīdzēji.

Paldies, jums manas mīļās.

Protams paldies arī lasītājiem, jūsu plusiņi bija vēl viens iemesls, kāpēc nepamest un pabeigt šo stāstu.

Vēlos jūs informēt, ka līdz nākamajam stāstam būs nedaudz jāpagaida, jo ir ideju trūkums. Iespējams no manis jūs vairāk neko nesagaidīsiet, jo pašreiz man ir cīņa pašai ar sevi par rakstīšanas pārtraukšanu.

Ceru uz jūsu sapratni. Paldies.

Vienmēr jūsu SatansPrincess.


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-226/763784

Bija augusta nakts, es sēdēju uz jumta un lūkojos dzidrajās, zvaigžņu pilnajās debesīs. Debesīs mirdzēja simtiem zvaigžņu, un šķita, ka tās spīd tikai man.

Rītdiena, 19. Augusts, tā bija diena, kad es pametīšu šo mierīgo, kluso pilsētu. Atstāšu šeit visus, lai dotos atpakaļ uz mājām, īstajām mājām un sākšu darīt to, kas jau bija saplānots, kad vēl nebiju piedzimusi.

Es atgriezīšos ātrāk, nekā bija plānots, atgriezīšos trīs gadus ātrāk. Vecāki vēlējās, lai dzīvoju viņiem tuvāk, tāpēc man atnāca paziņojums, ka šis darbs man jāpārņem tagad, savādāk to atdos kādam citam. To es nevarēju pieļaut, jo man bija tikai vidējā izglītība, es nebiju stājusies nevienā augstskolā, jo es zināju, ka manai izplānotajai nākotnei tas nav vajadzīgs.

Es jutu, ka tad, kad Liams uzzinās, ka viņam jāstrādā pie manis, viņš aizies. Viņš pametīs visu, lai tikai nebūtu man blakus, jo es esmu vienmēr bijusi tā, kura visu izjauc, esmu tā, kura bojā cilvēku dzīves. Bet pilnīgi neviens nav aizdomājies, ko citi ir nodarījuši man.

Tiklīdz Miranda bija uzzinājusi, ko esmu izdarījusi, viņa mani cieši apskāva. Viņa saprata mani, viņa zināja, kā jūtos, no kā baidos, jo tad es arī uzzināju, cik grūti bija viņai iegūt Deividu, nu jau savu vīru.

Pieliku sarkanvīna glāzi pie lūpām, vīna skābuma dēļ man bija nedaudz jāsarauc piere, bet jau ar nākamajiem malkiem es spēju atbrīvoties.

Kad pulksteņa rādītāji jau rādīja četri no rīta, ierāpos atpakaļ istabā un ievēlos gultā. Mantas es netaisījos ņemt līdzi, es biju sakārtojusi tikai vienu nelielu čemodānu ar visnepieciešamākajām mantām. Es netaisījos šo pilsētu pamest pavisam, šeit bija cilvēki, kurus es varēju dēvēt par draugiem un viņi manā dzīvē nu jau bija svarīgi.

Rītdiena būs viena no smagākajām dienām, man vēl ilgi nāksies atcerēties šo dienu, jo es pametīšu vietu, kur jūtos brīva, kur mani saprot bez liekiem vārdiem, kur ir cilvēki, kuriem spēju uzticēties.

Modinātājs noskanēja precīzi desmitos, es iztrausos no gultas un devos savākties.
Meitenes mani gaidīja virtuvē ar kūku un šampanieti. Iesmējos. Kad meitenes bija no manis atvadījušās, devos uz taksi, kurš jau kādas desmit minūtes stāvēja manā pagalmā. Vēl pēdējo reizi atvadījos no katras meitenes un iesēdos taksī.

Taksis lēnām izbrauca no mana pagalma un devās uz lidostas pusi, bija pienācis tas brīdis, kad es atgriezīšos mājās, atgriezīšos pie savas ģimenes.
Taksis apstājās pie lidlauka un es, izkāpusi ārā, jau tālumā pamanīju man nepieciešamo lidmašīnu un pie tās divus stāvus – Mirandu un Deividu.

Man bija sarunāta privātā lidmašīna un man līdzi uz manu dzimto pilsētu devās Miranda un Deivids. Miranda jau bija sestajā mēnesī, un uz viņas laimīgājām acīm skatoties, man sākumā nāca raudiens, bet tagad es esmu pieradusi un kaut cik ar to samierinājusies. Man tas atmiņā būs jāatsauc, kad vecāki jautās, vai viņiem būs mazbērni, vai es kādreiz precēšos un tad man būs jāpastāsta viss savs dzīves stāsts nelielā apkopojumā.

Deivids iekāpa lidmašīnā , savukārt es vēl ar Mirandu stāvēju pie durvīm. Es lūkojos tālumā un gaidīju, gaidīju to, ko nesagaidīšu nekad. Liams nezināja manas jūtas pret viņu un tā laikam bija vislabāk, mums abiem. Neliela daļiņa no manis cerēja, ka Emīlija visu būs izstāstījusi, būs izstāstīju visu manu sāpi, bet tas bija velti, es pati biju izpostījusi savu laimīgo zemi.

- Sūzan, es domāju, ir laiks doties. – Palūkojos uz Mirandu, kuras acīs vīdēja skumjas, skatoties uz mani. – Varbūt dzimtajā valstī, varbūt tur tu atradīsi savu laimi.

- Neatradīšu. Kad Liams uzzinās, ka strādā pie manis, viņš aizies, aizies neatskatoties un atstājot man tikai atmiņas. – Noteicu un, pagriezusies pret durvīm, sekoju Mirandai.

Ieņēmu savu vietu, tagad bija tikai atlicis sagaidīt pilotu, kurš izsmēķēs savu trešo cigareti un beidzot varēs aizvest mani prom, prom no šīm problēmām, pie nākamajām.

Lidmašīna lēnām pacēlās gaisā, atspiedu galvu pret logu un lūkojos tālumā. Ar katru brīdi pilsēta kļuva arvien mazāka, līdz es spēju saskatīt tikai mākoņus, bet es neatrāvos no loga, jo nespēju skatīties uz Mirandu un Deividu, es nespēju samierināties, ka viņi ir ieguvuši to, ko vēlas, bet es jau atkal esmu palikusi viena ar sāpēm un skumjām.

Lidmašīnu piepildīja Mirandas smiekli, tie bija neviltoti smiekli, kurus man nekad neiegūt. Miranda, kā nolasījusi manas domas, apklusa, viņa piecēlās no sava krēsla un tuvojās man.

- Piedod. - Miranda notupās un satvēra manas plaukstas, tā liekot man pievērst savu uzmanību viņai.

- Par ko? Par to, ka tu esi laimīga? Nemuļķojies taču! – noteicu un pagriezu savu galvu prom no Mirandas skatiena, pār vaigu man notecēja vientuļa asara, es to neapturēju, es atļāvu tai iet savu vēlamo ceļu.

Aizveru acis un ļauju asarām vaļu, es nekliedzu un nešņukstēju, man ir apnikušas manas asaras, man ir apnicis viss, bet es nepadošos, jo zinu, ka tā tam bija jānotiek. Varbūt liktens, vēlējies, lai mūžam esmu viena un nododos tikai darbam, varbūt man ir lemts nepieļaut tās pašas kļūdas, ko pieļāva vecāki un dzīvot tālāk lielajā mājā ar simts darbiniekiem un pāris kaķiem. Varbūt tāds ir mans liktenis.

Lidmašīnas riteņi skar skrejceļu, asaras ir palikušas kaut kur starp šīm valstīm un tā ir arī labāk. Lidmašīnas durvis atveras, tiek savāktas mantas un mēs izkāpjam no lidmašīnas. Nedaudz tālāk gaida Čārlijs ar neuzkrītošu mašīnu. Viņš ir vienīgais, kurš zin, ka šodien ierodos un lūgumu viņš bija izpildījis – ierasties ar neuzkrītošu mašīnu.

Atbrīvoju savas rokas no čemodānu un skrēju pretīm Čārlija. Apķēros viņam ap kaklu, tā viņu smaulsinot. Viņš kādu brīdi domāja, ko darīt tālāk, bet beigu beigās atbildēja apskāvienam.

- Kas tad nu? – Čārlijs jautāja.

- Man vienkārši tevis un pārējo pietrūka. Paldies. – atbrīvoju viņu no sava apskāviena un palūkojos uz Deividu un Mirandu. Miranda bija paņēmusi arī manu čemodānu.

- Miranda, Deivid, tas ir Čārlijs, labākais šoferis visumā. Čārlij, Miranda un Deivids – mani labi draugi. – Iepazīstināju viņus un atvērusi bagāžnieku saliku tajā mantas.

Miranda un Deivids ieņēma vietas aizmugurē, bet es izvēlējos sēsties blakus Čārlijam.

- Man viņus vest uz kādu viesnīcu? – Čārlijs, uzmetis man īsu skatienu, vaicāja.

- Nē, viņi dzīvos pie mums. – atbildēju.

Mašīna apstājās pie nama vārtiem, tie sāka vērties vaļā, bet no Mirandas dzirdēju, kaut ko līdzīgu „Man šķita, ka tu melo.” Vārtiem atveroties, mašīna iebrauca iekšpagalmā un devās uz garāžas pusi.

Tiek atvērts bagāžnieks un no tā izceltas mūsu mantas. Deivids un Miranda jau vēlas paņemt savus čemodānus, bet Čārlijs, jau tos ir paņēmis un nes uz māju. Lēnā garā dodos līdzi Čārlijam un man izbijušies un pārsteigti seko Deivids un Miranda. Tiek atvērtas lielās durvis un mūsu augumu ieslīd telpā. No virtuves iznāk Līzele, pārbaudot, kas ir ieradies, ieraugot mani, trauku dvielis sievietei izkrīt no rokām un viņas acīs iemirdzas asaras. Pieeju tuvāk sievietei un cieši viņu apskauju, es ilgu laiku viņu nelaižu vaļā, jo viņa bija pirmā persona, pēc kuras es ilgojos.

- Līzel, tas ir Deivids un Miranda – mani labi draugi. Tā ir Līzele – lieliskākā pavāre un cilvēks, kuru dievinu. – Kad esmu atbrīvojusi Līzeli no apskāviena, iepazīstinu vienu ar otru.

No darbistabas izskrien mamma un no otras tēvs, viņi saskatās un steidzas uz durvīm, bet ieraugot mani, sastingst.

- Sūzij. – mamma klusi nočukst. Es speru nedrošus soļus viņai pretim, bet kad ir atlikuši vien pāris soļi, es tos pieveicu zibens ātrumā. Pēc mammas seko tēvs un tad iepazīstināšana.

Es lūkojos uz vecākiem un viņi lūkojas uz mani. Šo brīnišķo mirkli izjauc mammas telefona zvans.

- Labdien. Nē, es nebūšu. Nē, arī viņš nebūs. Nē. Mums šodien ir brīvs. Viss. Nē. Uzredzēšansos. – mamma pabeidza zvanu un es ar tēvu uz viņu dīvainu palūkojos.

- Kas? Mums beidzot jāpavada laiks ar meitu un jāiepazīstas ar viņas draugiem. – Mamma noteica un devās uz virtuvi.

Čarlijs paņēma čemodānus un nesa uz augšstāvu.

- Jaukundz. – Čārlijs iesāka.

- Sūzana. – palūkojos uz viņu un pasmaidīju.

- Sūzan, kuru istabu man Baltkovu pārim ierādīt?

- Istaba, kura ir pretim manai. Pēc tam gaidu tevi ēdamzālē. – pasmaidīju un, palūkojoties uz Mirandu un Devidu, mēs devāmies uz ēdamzāli. Tika pasaukti arī pārējie darbinieki, es pat biju pārsteigta, ka mamma, kura iebilda pret zemāka līmeņa pārstāvjiem, neko neteica.

Ēdamistabā bija sākušās čalas, visi viens otram ko stāstīja, nemaz nejūtot spriedzi vai nepatiku pret otru. Atvērās ārdurvis un soļi tuvojās ēdamzālei.

- Kungs. – Atpazīstot balsi, tas lika katrai manai ķermeņa šūnai vārīties, bet ārēji es biju sastingusi.

- Vai jūs varētu man dot informāciju par personu, kura dzīvo šajā pilsētā? – Liams vaicāja manam tēvam, kurš bija jau aizgājis pie viņa.

- Jā, es varu dot. Kas ir šī persona? – tēvs nedaudz apdomājot, vaicāja.

- Sūzana Klārka. – Liams nosauca manu vārdu, es jutu, ka visiem ēdamistabā sēdošajiem tika aizturētas elpas un viņi gaidīja, kas notiks tālāk. Tēvs klusēja, viņš nezināja, ko sacīt tālāk, neskatoties uz mūsu attiecībām, es viņam rūpēju. Palūkojos uz Mirandu, viņa pamāja ar galvu, liecinot, ka man ir pie viņa jādodas.

Atbīdīju no galda krēslu, tā iztraucējot klusumu, kas šeit valdīja.

- Tēvs, tu vari doties vietā. – klusi sacīju, bet es zināju, ka viņš to dzird. – Liam, ko tu vēlies? – pagriezusies pret viņu, vaicāju, viņa sejā iegūlās pārsteigums.

- Sūzan, man Emīlija visu pastāstīja. Persona, kā tu mani aprakstīji. Es gribu būt tas čalis, kurš pie tevis atbrauc un pasaka savas īstās jūtas, pasaka, ko viņš vēlas, tieši tāds es vēlos būt. Man pat prātā nekad nebūtu ienācis tevi sāpināt. Esmu šeit, lai pateiktu, ka man neinteresē, cik grūti tas būs. Tas ir tas, ko vēlos, jo tas, ko piedzīvojām kopā, man ir svarīgi. Sūzan, es tevi mīlu. Vienmēr esmu mīlējis . - Liams pienāca man tuvāk.

- Sūzan Klārka, vai tu kļūsi par manu sievu? – nometies ceļos, viņš man jautāja. Dzirdēju pārsteigtu noelsienu no mammas puses. Jā, Liams nebija no augstākajām aprindām, zinu, ka mamma vēlas, lai esmu kopā ar kādu, kuram ir nauda un slava, bet ko darīt, ja es to nevēlos.

- Akdievs, tu to nopietni? – pie mutes pieliku roku.

- Jā un man vienalga, ka tas nav romantiski, un nē es nepieņemšu.

- Jā. Jā, es kļūšu. – Liams piecēlās kājās un cieši mani samīļoja. Man pirkstā tika uzvilkts gredznes un mūsu lūpas savijās īsā skūpstā. Telpu pāršalca skaļi applausi.

Palūkojos uz Mirandu, viņa pieskrēja man klāt un apskāva. Redzot, ka esmu laimīga, viņas acīs arī ielija prieks, „es zināju, ka tu būsi laimīga, es zināju.” Miranda man pie auss čukstus visu laiku atkārtoja.

Mans skatiens pievērsās vecākiem, mammas sejā, es redzēju strīdu pašai ar sevi, bet tēva sejā bija prieks un lepnums. Tad es pievērsos Līzelei, viņa bija cilvēks, kura domas man tiešām interesēja, viņas acīs bija asaras. „Reiz tu atradīsi, kādu, kurš tevi patiesi mīl un tu pati arī”, Līzeles sacītais bija piepildījies, es biju atradusi šo cilvēku.

Lai arī kāda pesimiste es nebūtu, es biju nokļuvusi savā Disneja pasaulē.

Beigas.



152 0 14 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 14

0/2000
Paldies TEV! Par spīti visām šaubām, tu tomēr esi pabeigusi šo stāstu un publicējusi beigas. Un tās ir perfektas. Tieši tādas, kādas es gaidīju. Ahh, bet tu jau to zini, mīļā emotion emotion
2 0 atbildēt
Yay emotion Tu nedrīksti pamest rakstīšanu. NEDRĪKSTI emotion emotion
1 0 atbildēt

Es sāku raudaaaaat emotion

1 0 atbildēt
Tik skaisti❤️
1 0 atbildēt
Bučas, tu biji tā, kura palīdzēja man emotion :gribu :
1 0 atbildēt

Lieliskas beigas! emotion

1 0 atbildēt