local-stats-pixel

Life is not the Disney's world. 2.26.0

120 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-225/763783

Leo piecēlās no krēsla un ar smīnu, kurš nebija mainījies nekripatiņu, kopš pēdējās reizes, kad viņu redzēju, tuvojās man.

- Netuvojies man!

Paspēru soli atpakaļ un paslēpos aiz Liama muguras. Leo iesmējās, man riebās viņa attieksme, viņa klātbūtne, man viņš riebās pats par sevi. Kā reiz es spēju pret viņu izjust simpātijas, pret tik aukstu un cietsirdīgu personu?

Visi lēnām apsēdās un es jutu, ka kāda skatiens tiek vērsts uz manu pusi un tad Leo. Pie galdiņa pienāca oficiante, viņa uzsmaidīja visiem klātesošajiem un pasniedza katram ēdienkārti. Ātri atvēru vaļā ēdienkarti un paslēpos aiz tās, bet es tik un tā jutu Leo dedzinošo skatienu, es jutu viņa smīnu un to, ka viņa garastāvoklis manāmi uzlabojas.

Aizvērusi ēdienkarti, nomurminājusi atvainošanās frāzi, es devos uz izeju. Paņēmusi pie durvīm savu mēteli, izgāju vēsajā rudens naktī. Apstājos nedaudz tālāk no ieejas un lūkojos tālumā, lai cik ļoti es vēlētos atgriezties restorānā, es to nedarīšu, esmu par vāju tam.

- Tu esi tik pat naiva. Naiva un izbijusies kā pirms tam. – Klusumu iztraucēja Leo. Es zināju, ka viņš man sekos, es zināju, ka viņam ir vēl daudz ko man teikt.

- Kur palika tava solītā mīlestība? – pēc neilga klusuma brīža vaicāju. – Tu solīji, ka mīlēsi mani mūžīgi, atceries masku balli? Tu zināji, ka tā esmu es, tapēc tā sacīji. – Nepagriezusies pret viņu, turpināju. Leo neko nesacīja un tā bija pat labāk. – No tevis es jūtu tikai naidu pret mani.

Dzirdēju, ka Leo strauji ievelk gaisu, liecinot, ka viņš to visu atceras, liecinot, ka man jau atkal ir taisnība.

- Kā tu spēsi dzīvot tālāk, zinot to, ko esi man nodarījis? Zinot, ka viss mans ķermenis ir vienās rētās tevis dēļ. Zinot, ka zaudēju Lūka bērnu, zinot, ka man vairāk nav un nebūs iespēja radīt bērnu. Redz tev sāpēja, ka neesmu ar tevi, tev sāpēja, ka esmu ar Lūku. Domā, man nesāp visas atmiņas, skatoties spogulī un redzot visas rētas, redzot laimīgus vecākus? Kā tu spēsi ar to dzīvot? Kā? – No mani plūda ārā visas sakrājušās sāpes, viss naids pret Leo, visas dusmas.

Pagriezos pret Leo, viņa sejā bija nolasāms šoks un sāpes. Aiz Leo stāvēja Liams un visa viņa ģimene. Liama sejā valdīja dusmas, pirkstus viņš bija savilcis durēs, viņš gaidīja, kas notiks tālāk, tāpat kā visi pārējie.

- Tikai nenosit viņu. – nočukstēju, un pagriezusies devos prom.

Dzirdēju pirmo sitienu, pēc tā sekoja vēl un vēl. Palūkojos atpakaļ, mani sasniedza Leo lūdzošais skatiens. Ievilkusi dziļu elpu un devos atpakaļ. Es zināju, ka es daru nepareizi, Leo bija pelnījis sodu, bet es, ļaujot Liamam viņu sist, es ne ar ko neatšķīros no paša Leo.

- Liam, beidz. – Veikli saķēru viņa roku. Uzlūkojis mani, es redzēju, ka viņa acīs vēl arvien valda dusmas, naids.

Pie manis bija pieskrējusi Emīlija, viņas roka uzgūlās uz mana pleca, viegli to nopurināju un pieskrēju pie takša, kurš jau grasījās doties prom. Atvainojusies viņam, nosaucu Miranda adresi un atlaidos krēslā.

Liama skatiens izteica visu, tajā nebija ne tika dusmas un naids, bet arī lūgums. Lūgums, ko vienīgi izpratu es. Tas vēstīja, lai ierodos pusnaktī nomaļajā vietā.

Mašīna lēnām apstājās pie Mirandas mājās, iespiedu šofera rokās paprāvu naudas summu un izkāpu no mašīnas. Miranda , kā jutusi, jau stāvēja durvīs ar atplestām rokām. Izspiedu nelielu smaidu un skrēju pretīm draudzenei. Aiz viņas stāvēja visas pārējās meitenes, kuras nebiju redzējusi jau labu laiku. Tiku ievesta viesistabā un man tika pasniegta glāze ar sulu.

***

Pulkstens rādīja bez divdesmit divpadsmit, ja es vēlos paspēt, man būtu jādodas. No vienas puses es tik ļoti negribēju nekur doties un palikt šeit, bet, no otras puses, man bija jādodas un jāizdara vislielākā stulbība manā mūžā.

- Tev kaut kur jādodas? – Miranda ievērojusi, ka lūkojos uz pulksteni vaicāja.

- Vai es varu aizņemties tavu mašīnu? – jautāju.

Viņi viegli pakratīja galvu, meitenes piecēlās līdz ar mani un pavadīja līdz durvīm. Paņēmusi no Mirandas atslēgu, devos uz mašīnas pusi.
Apstājusies nedaudz tālāk no Liama mašīnas, izkāpu no tās un pievērsos Liamam, kurš bija atstutējies pret motorpārsegu un ar neviltotu smaidu mani vēroja.

- Sūzan. – Liams priecīgi sacīja.

- Liam, es tev meloju un jūtos par to drausmīgi. – Liama smaids nodzisa – Šis viss bija liela kļūda. Mums nav nākotnes.

- Tā nesaki. – Liams protestēja.

- Mājās mani gaida līgavainis, mani tur gaida mana īstā dzīve, no kuras vēlējos aizbēgt. – stāstīt viņam šos melus, tas bija grūtākais, ko man jebkad nācies darīt. Liama skatiens aptumšojās, tas viņam bija trieciens. – Piedod, ka sacēlu lielu jezgu, kaut pati biju tā, kas meloja. – Ātri visu norunājusi, iekāpu mašīnā un devos prom.

Apstājusies pie daudzīvokļu ēkas, izkāpu ārā un devos uz Emīlijas dzīvokļa pusi. Man bija nepieciešama palīdzība un es zināju, ka šoreiz man to spēs sniegt tikai viņa. Emīlija atvēra durvis un ieaicināja mani iekšā, tiku ievesta virtuvē un man tika pasniegta zaļā tēja.

- Es meloju tavam brālim, zinu, ka viņam būs vēl grūtāk, tiklīdz uzzinās, ka strādās pie manis. Bet es domāju, tā būs labāk, es nespēju viņam atklāt savas īstās jūtas, man ir bail atkal tikt sāpinātai. – Es Emīlijai stāstīju visu, ko es vienkāršai personai nebūtu stāstījusi. Viņa bija viena no personām, kas uzzināja manas jūtas pret Liamu, uzzināja par bailēm, vārdu sakot, visu.

- Ko tu esi sastrādājusi. – Emīlija pārmetoši man sacīja. Pie durvīm atskanēja durvju zvans, es piecēlos no krēsla un, savākusi savas mantas, devos uz durvju pusi. Uzvilkusi kājās apavus, atvēru durvis un paslīdējusi garām Liamam, devos prom, pirms tam uzmetot viņam īsu skatienu. Viņam acīs bija nelielas asaras, nokāru galvu un pametu dzīvojamo ēku, cik vien ātri spēju.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-227/763788

120 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000