local-stats-pixel

Life is not the Disney's world. 2.24.0

125 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-223/763279

Ieslēgusi mūzikas kanālu, pagriezu skaņu nedaudz skaļāk. Viegli kustinot gurnus un dziedot līdzi dziesmai, kura pašlaik skanēja, devos uz virtuvi. No skapja paņēmu 1993. gada sarkanvīnu, vīns lēnām lija glāzē. Par pārsteigumu, šodien mans garastāvoklis lidinājās augstu gaisā, lai arī šodien nekas īpašs nebija noticis.

Tikai tagad es saprotu, ka man ir viss, ko var vēlēties: divi vecāki, kuri varbūt nevelta man uzmanību, bet man viņi ir, man ir draugi, kuriem es varu lūgt palīdzību, man ir līdzekļi, ar kuriem es sevi varu nodrošināt, man ir Līzele un pats galvenais – es esmu dzīva. Man vēl viss ir priekšā, lai cik ļoti stipri pie manis nebūtu pieķērusies pagātne, man no tās jātiek vaļā, man jātbrīvojas no tās, lai es spētu justies brīva.

Pie lūpām pieliku glāzi un iedzēru nelielu malku, tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Atspiedos pret leti, es kalusījos dziesmu vārdos, malkoju vīnu un vienkārši baudīju šo brīdi. Šis brīdis bija ideāls - nevienam no manis neko navajadzēja un pat vēl vairāk - es biju atstāta svēta mierā. Zinu, ka man vēl būs jāiet pie Emīlijas un jāsniedz viņai atbalsts, bet es par to nevēlējos domāt, ne tagad.

Pie ārdurvīm atskanēja trīs, baiļu un nedrošības pilni klauvējieni. Atvērusi durvis, mana brīnišķīgā sajūta zuda, man pretim ar rožu klēpi stāvēja Liams. Ieraudzījis man rokās vīna glāzi un izdzirdot mūziku, kura skanēja pa visu māju, Liams apmulsa. Valdzinoši viņam uzsmaidīju.

- Es vēlos tev atvainoties. – Liams,ievilcis plaušās gaisu un tad to izpūtis, sacīja.

- Tev nav jāatvainojas man, bet gan Emīlijai. – pagāju nost no durvīm un ar žestu ieaicināju viņu telpā. – Seko.

Devos uz augšstāvu, aiz sevis dzirdēju Liama nedrošos soļus. Tiklīdz bijām piegājuši pie durvīm, Liams saspringa, viņam bija bail, to varēja pateikt gan pēc acīm, gan kustībām.

- Neesi zaķpastala. – uzšņācu. Pieklauvēju pie istabas durvīm un dzirdēju aiz tām apslāpētus šņukstus un klusu „nāc iekšā”. Atvēru durvis un iegrūdusi iekšā Liamu, aizvēru durvis.

- Sūzan. – Emīlija iekliedzās. Atvēru durvis, Emīlija stāvēja man pretīm. Viņa no manām rokām izņēma vīna glāzi un klusi nočukstēja „Paldies, mīļā”. Viegli uzsmaidīju un devos uz virtuvi. Atradusi jaunu glāzi, ielēju tajā vīnu sev.

Iegāju viesistabā un devos uz terases pusi. Atstājusi vaļā durvis, iesēdos sauļošanas krēslā, lūkojos zvaigznēs un kāri malkoju vīnu. Kad glāze beidzot bija tukša, noliku to uz nelielā ķirškoka galda. Aizvēru acis un ievilku plaušās gaisu, es varētu šeit pavadīt visu nakti, bet bija diezgan paliels vējš, tāpēc nācās vien doties iekšā.

Strīds blakusistabā bija noklusis jau vairāk kā stundu. Ejot garām ielūkojos istabā un ieraudzīju brīnišķīgu skatu. Liams bija apskāvis Emīliju sāvā sargājošajā apskāvienā, meitene bija paslēpusi savu seju pie Liama krūtīm.

Atvēru guļamistabas logu un apsēdos uz palodzes. Vējš arā spēlējās ar koku lapām un istabas plānajiem aizskariem. Tie bija ārpusē un viegli plandoja, veidojot gandrīz maģisku skatu. Izliecos nedaudz arā pa logu, mati brīvi padevās vējam, bet man tas netraucēja. Es mīlēju šādas naktis - naktis, kad biju viena ar savām domām. Fonā skanēja kārtējā mīlas dziesma, un es jau kārtējo nakti sēdēju uz palodzes. Sēdēju tā līdz rītausmai, lūkojos, kā mostas mūsu nelielā pilsēta.

Pagalmā iebrauca Mirandas mašīna, izkāpusi no mašīnas, viņa palūkojās uz Liama mašīnu, viltīgi uzsmaidīja un grasījās kāpt atpakaļ.

- Mirand. – izkārusies pa logu, saucu sievietes vārdu. Viņa uz mani palūkojās un devās durvju virzienā. Nolecu no palodzes un izmetos no istabas, noskrējusi lejā pa trepēm, apkritu ap draudzenes kaklu.

- Kas tad nu?

- Nekas. Tu lieliski izskaties. – Mirandai mugurā bija sarkana blūzīte, melni, pieguļoši zīmuļsvārki un kājās bija melnās lakādas kurpes. Mati bija atstāti izlaisti un glīti iztaisnoti. Miranda mani uzlūkoja ar savu pētošo skatienu, viltīgi pasmaidīja un iegāja virtuvē.

- Kādam bija jautrs vakars. – viņa pirkstos bija sakļāvusi vīna pudeles kakliņu.

- Jā. Divvientulība – es un vīns. – caur smiekliem sacīju. Mūsu jautro gaisotni iztraucēja virtuves durvju atvēršanās. Pie durvīm stāvēja Liams, viņa rokas bija apvijušās ap māsas vidukli. Emīlija atbrīvojās no brāļa tvēriena un pieskrējusi pie mani, cieši apskāva mani. Ar nelielu kavēšanos atbildēju meitenes apskāvienam.

- Paldies. Paldies, ka atgriezi viņu pie smadzenēm. – Emīlija sacīja. Emīlija, atlaidusi mani, apsēdās pie galda un glāzē ielēja sev vīnu.

Jutu, ka Mirandā ir iezagusies neliela greizsirdība, pagriezos pret viņu un viegli uzsmaidīju. Uzsmaidīju viņai smaidu, kurš apliecināja, ka nekas un neviens nespēs izjaukt šo draudzību, viņa uzsmaidīja man ar atvainošanās smaidu un apskāva mani. Miranda bija kļuvusi par vienu no dārgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Es nespētu turpināt dzīvi, ja viņu pazaudētu. Nespētu, jo viņa bija kļuvusi man par māsu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-225/763783

125 1 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000