local-stats-pixel

Life is not the Disney's world. 2.21.6

140 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-220/762697

Rokās turēju krūzi ar kūpošu karsto šokolādi, laiski sēdēju dīvānā, kājas uzlikusi uz kafijas galdiņa. Fonā bija ieslēgts televizors, es tam nebiju pievērsusi īpaši lielu uzmanību, jo, kā vienmēr, pa to nerādīja neko, kas būtu manas uzmanības vērts.
Pulkstenis rādīja nedaudz pāri pulksten trijiem pēcpusdienā, Miranda pēc manām ilgajām lūgšanas stundām pameta manu māju un atgriezās savā ierastajā dzīvē. Protams, es neizpaliku bez viņas apciemošanas un aprūpēšanas pēc darba, mana dzīve bija vientuļa, es visu dienu tupēju mājās, es negāju uz ielas, negāju uz veikalu, vai kā kādreiz gāju katru nakti uz parku, es pat pārtaucu braukt uz savu nomaļo vietu, jo es nevēlējos satikt Liamu.

Pastiepos pakaļ televizora pultij un pārslēdzu kanālus, pa to nekas negāja, tāpēc to izslēdzu, nometu pulti un devos uz virtuvi. Netīro krūzi ieliku izlietnē un, atspiedusies ar rokām pret leti, lūkojos tālumā. Es vēl nekad nebiju jutusies tik tukša un pievilta, es nekad nebūtu iedomājusies, ka man reiz būs jādzīvo ar sirdsapziņas pārmetumu, ka esmu sākusi jaukt kāda ģimeni. Dīvaini bija šī Liama uzrašanās, dīvaina bija visa mana dzīve.

No pārdomām mani uztrūcināja durvju zvans, lēnā gaitā slāju uz durvju pusi. Šaubu nebija - tā nebija Meridita, jo viņa būtu atvērusi durvis un iespērusies iekšā mājā bez jebkāda uzaicinājuma,tas bija normāli un uz to man iebildumu bija tikai reizēm. Piegājusi pie durvīm, nepaskatoties caur actiņu, kas atnācis, atvēru durvis. Būtu labāk paskatījusies pa actiņu un ignorējusi atnācēju, jo pašlaik manā priekšā stāvēja Liams. Taisīju ciet durvis, bet Liams paspēja durvis nostopēt ar kāju.

- Ej prom! – klusi sacīju, man bija pieriebies jau kliegt, stresot, žēloties par savu dzīvi, bet to jau es tikai mācēju.

- Tu nepareizi saprati. – Liams taisnojās, katra viņa vārds manī uzjundīja jaunu dusmu uzplūdumu.

- Kā var nepareizi saprast to, ka cilvēks ir precējies? – sarkastiski vaicāju, man bija nepieciešams apslāpēt dusmas, un sarkasms bija viens no variantiem, kā to izdarīt.

Liams saķēra manu roku un vilka uz savu mašīnu. Pagalmā lēnām ieripoja Mirandas mašīna, ieraudzījusi mani un Liamu, viņa izlēca no mašīnas. Es palūkojos uz viņu ar lūguma pilnām acīm, bet bija par vēlu, jo es tiku iesēdināta mašīnā un durvis tika aizslēgtas. Iekāpis mašīnā, viņa pameta manu pagalmu, es palūkojos atpakaļ uz Mirandu, kura stāvēja pagalma vidū. Es biju tāda pati kā Miranda – apjukusi.

- Kur tu mani ved? – dusmās uzkliedzu, tas bija par traku.

- Paklusē! – Liams atkliedza, pēc šāda toņa man tiešām vairs nebija ko teikt. Manī vārījās dusmas, tās vēlējās visas izlauzties uz āru, kaut kur starp dusmām paslēpies bija izmisums, sāpes, aizvainojums, vientulība un nogurums.
Mašīna apstājās, es nepievērsu uzmanību, kur atrodamies, man bija jānomierinās un jāsakoncentrējas. Es biju pavisam citā pasaulē, es nevēlējos vairāk redzēt Liamu, man bija apnikušas attiecībās, kurās tieku sāpināta.

- Iepazīsties, mana sieva, Stefānija. – Viņa teikums izrāva no pārdomām.

Mēs bijām kapsētā un stāvējām pie neliela kapakmeņa, kurā bija iegravēts – Stefānija Korta. Mīloša sieva un labākā meita. 1989-2014.

Kapa vieta bija glīti iekārtota, varēja redzēt, ka viņš uz šejieni nāk bieži. Blakus auga liels, vecs bērzs, kura zari viegli karājās pāri kapakmenim, padarot šo vietu skaistāku.

- Piedod. Es nezināju. Man žēl. Es nespēju. – es biju apjukusi domās, es nevarēju iedomāties, ka Liama sieva ir mirusi, tas bija briesmīgi. Viņa bija tik pat veca kā es, viņai vēl bija visa dzīve priekšā kopā ar Liamu, bet liktenis bija lēmis savadāk.

Pagriezos un devos prom, es nespēju tur uzturēties. Es jutos tur nepiederīga un tas, ka es tur atrados, lika manai sirdsapziņai gruzīties vēl vairāk. Es nespēju to izturēt. Tikusi līdz mājām, es biju nogurusi, iegāzos dīvānā un no virtuves izskrēja Miranda.

- Kur jūs bijāt? Kur viņš tevi aizvilka?

- Kapos. Viņa sieva ir mirusi. – atstutēju galvu pret dīvāna malu un skaļi nopūtos. – Ej mājās, Miranda, tevi tur gaida.

- Vakariņas ir cepeškrāsnī. – viņa nosacīja un, paķērusi savu somu, izskrēja no mājām.

Durvis klusām atvērās un nedroši soļi tuvojās uz viesistabas pusi. Piecēlos sēdus no dīvāna un skatījos uz durvīm. Pa tām ienāca Liams.

- Piedod, ka traucēju. Es nezinu, kāpēc te atrodos. Es nespēju, es..- Liams bija apmulsis, tāpat kā es, mums abiem viss bija par daudz.

- Vakariņas ēdīsi? -

- Jā, labprāt. – viņš klusi sacīja.

Piecēlos no dīvāna, un Liams lēniem soļiem man sekoja. Varbūt tas bija nepareizi, bet pašlaik mani tas neinteresēja. Pašlaik es vēlos atpūtu.

140 0 6 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Yay, man bija taisnība emotion
0 0 atbildēt

Turpiniiiii emotion Viņi būs kopā? Lūdzu saved viņus kopā emotion

0 0 atbildēt
Pat nedomā pamest šo stāstu!!😊 superīgs! Ar nepacietību gaidu turpinājumu!😉😊😊
0 0 atbildēt

Domāju kā daudzi citi - turpini tik, Tev ļoti labi sanāk!! Gaidu nākamo daļu! emotion

Tu uztraucies vai ir vērts turpināt.. Es domāju, ka ir Tavs ieguldītais darbs tā vērts! Svarīgākais lai Tev pašai patiktu process, jo rezultātu mēs novērtējam!!! 

0 0 atbildēt