http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-218/762114
Viņš pienāca pie manas gultas un apsēdās uz krēsla, kas bija man līdzās. Viņš saņēma manu plaukstu, mana sirdsdarbība apstājās. Šis pieskāriens bija tik pazīstams, šķita, ka esam pazīstami veselu mūžību, bet tā nebija.
Mūsu starpā valdīja klusums, es spēju viņa acīs saskatīt skumjas un neizlēmību. Viņš bija gatavs man ko teikt, bet to nespēja.
„ Ieskrienu Līzeles valstībā – virtuvē – un cieši sievieti apskauju. Uz galda stāv tikko izceptas pankūkas, tām blakus ir šokolādes, karameļu un zemeņu mērce, no cepeškrāsns tiek izcelts ābolu pīrāgs, arī tas tiek uzlikts uz galda un tam līdzās nolikta vaniļas mērce. Manu seju rotā plats smaids, šī ir mana sestā dzimšanas diena un rīts ir iesācies brīnišķīgi.
Pie galda sēž Čārlijs, Līzele un es. Viņa lūkojas uz manu smaidu, kurš viņus padara laimīgākus un virtuvi gaišāku.
- Tev biežāk vajadzētu smaidīt, – Čārlijs secina.
Uz savām pankūkām uzleju palielu kārtu ar karameļu mērci, Līzelei ir sanākušas gardākās un smukākās amerikāņu pankūkas. Kad pankūkas ir apēstas, izmantojot katru mērci, man tiek pasniegts ābolu pīrāgs, uz kura ir bagātīgi uzlieta vaniļas mērce.
Katru dienu, gadu – vienmēr – Čārlijs un Līzele man liek justies kā princesei, viņi vienmēr atļauj man visu, man vienmēr tiek pirkti visādi saldumi, kamēr citiem bērniem vecāki reizi nedēļā varēja atļauties kādu saldumu.
- Jūs esat vislabākie! – nolecu no augstā bāra krēsla un apķeru viņus.”
- Esmu Liams. – viņš iztraucēja klusumu, līdz ar to mani atsaucot atpakaļ reālajā pasaulē. No manām lūpām lēnām pazūd siltais smaids, es atkal palieku nopietna un skumja.
- Sūzana. – pasaku savu vārdu un palātā atkal iestājas klusums, bet šoreiz uz pavisam īsu laiku, jo Liams ir gatavs runāt.
- Es gribētu atvainoties.
- Par ko?! – izbrīnīta vaicāju.
- Es biju tas vainīgais, kura dēļ tu guli slimnīcā.
- Tu esi otrs šoferis.
- Jā, man bija paveicies. Tiku cauri sveikā vien ar pāris zilumiem.
Un tad es sapratu - šīs rokas, kuras pašlaik cieši turēja manu plaukstu - es tās tiešām biju pirms tam jutusi. Viņš bija tas, kurš mani izvilka no manas mašīnas, tā bija viņa balss, kura mani centās atmodināt. Un pēc operācijas, pēc aukstās telpas , viņš bija tas, kurš ar savu pieskārienu uzreiz sasildīja manu ķermeni, viņš bija tas, kura klātbūtnē es sajutu mieru. Lai arī cik ļoti es tagad būtu vēlējusies, ka tā ir Miranda, Dievs bija ievedis manā dzīvē jaunu cilvēku.
Telpā atkal bija iestājies klusums, bet tas nebija neveikls, tas nebija tas klusums , kurš cilvēkus ar sevi slīcināja. Liams atlaida manu plaukstu, mani pirksti automātiski saķēra viņa roku, jutu vaigos iezogamies sārtumu.
- Piedod. – klusām izdabūju pār lūpām vārdu, kurš izklausījās vairāk pēc pīkstiena.
Liams.
Viegli atlaidu meitenes plaukstu, bet viņas smalkie pirksti apvijās ap manu delnu. Sūzanas vaigos izagās sārtums, meitene nokaunējusies pagrieza prom no manis savu seju. Viņa bija tik mīlīga, viņas izturēšanās tāda bija. Nosarkšana, kautrīgums, klusa atvainošanās, šīs visas lietas mani padarīja traku, es vēlējos viņu cieši apskaut un nekad nelaist vaļā, bet es to neuzdrošinājos, tas būtu nepareizi. Es nezinu par viņu pilnīgi neko, tāpat kā viņa par mani, es nevēlējos šo trauslo būtni salauzt, tāpēc man bija sev jāapsola netuvoties viņai. Palaist viņu. Atļaut viņai dzīvot savu dzīvi.
Palātas durvis atvērās ar nelielu čīkstēšanu. Sūzana izrāva savu plaukstu no mana tvēriena un palūkojās uz nācēju, tā bija viņas draudzene.
- Atvainojos, nezināju, ka viņš vēl te ir. – Meitene sacīja, bet Sūzana uz viņu palūkojās ar pārmetošu skatienu.
- Es jau dodos prom. – piecēlos no krēsla un devos izejas virzienā. Pirms izgāju no telpas palūkojos uz Sūzanu, viņas acīs bija lūgums iegriezties vēl kādu reizi, nokāru galvu un, iekalis savu skatienu zemē, pametu telpu.
Man bija nepieciešama atelpa, tāpēc devos uz vietu, kura man bija īpaša, pat ļoti īpaša un kur neviens nav sen bijis, neviens, izņemot mani.
Sūzana.
Tiklīdz Miranda bija apsēdusies, no viņas lūpām gāzās jautājumu lava. Visi jautājumi bija bezsakarīgi un tādi, uz kuriem man atbildes nebija.
Es zināju, jutu, ka man no šī Liama bija jāturās pa gabalu, es to ļoti labi apzinājos, jo es par viņu neko nezinu. Bet jau pēc pirmās tikšanās reizes, es viņā atradu ko tādu, kas mani pie viņa vilka, kas tāds, kas nevēlējās viņu palaist vējā, kas tāds, ko es jau tik sen nebiju jutusi. Kad Liams bija izgājis no telpas, manī uzvirmoja adrenalīns , ja nebūtu to apslāpējusi, es mestos viņam pakaļ, skrietu viņam pakaļ un neļautu aiziet. Tagad tikai bija jāizlemj - klausīt sirdij, kas vēlas viņa klātbūtni vai saprātam, kurš iesaka turēties no viņa pa gabalu. Ar viņa parādīšanos uzrādās simtiem jautājumu, uz kuriem jau kārtējo reizi atbildes nebija.
Kam man klausīt?
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-220/762697
