local-stats-pixel

Life is not the Disney's world. 2.18.3

119 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-life-217/762110

Atverot acis, sāpes ķermeni nepamet. Es vēlos atgriezties tumsā, vēlos atgriezties pie klusuma un miera, esmu gatava atgriezties pat pie negatīvajām atmiņām, tikai prom no šejienes, jo tur es neko nejutu kā tikai mieru. Es gribu atbrīvoties no šīm fiziskajām sāpēm, kas moka manu ķermeni .
Mans ķermenis kauca pēc gaisa, tāpēc nācās izklepoties, iztraucējot klusumu.

- Sūzij. Sūzij. – Miranda pieleca no krēsla un cieši mani apskāva. – Tev viss labi?

- Jā, laikam. – klusi izsacīju, es meloju. Man sāpēja visas maliņas, es nespēju pakustēties, rūpes Mirandas sejā, zilie loku un maisiņi zem acīm, tie izteica to, ka viņa bija šeit visu laiku, ka viņa mani nepameta, lai cik ilgi es te būtu gulējusi.

- Tu melo. Es redzu, ka tu melo. – Miranda bija tuvu izmisumam.

- Labi, man sāp visas maliņas. – atzinos.

Miranda izskrēja no palātas. Es biju palikusi pavisam viena šajā klusajā telpā. Kāpēc man bija jāturpina dzīvot, kāpēc es nevarēju nomirt, tāpat vienīgie cilvēkiem, kuriem es ripu, ir Miranda, Līzele, Harijs un Lūks. Tikai četri cilvēki un vai tiešām šo cilvēku dēļ, man bija jāturpina dzīvot sava „laimīgā dzīve”, vai šo cilvēku dēļ, man ir jāturpina mocīties?!

Pēc neilga laika sprīža palātā ieskrēja Miranda un aiz viņas kāds jauns vīrīetis. Spriežot pēc formas, sapratu, ka tas ir ārsts. Viņš uzdeva daudz muļķīgu jautājumu, tikmēr Miranda stāvēja man blakus, cieši satvērusi manu plaukstu. Viņa katru ārsta vārdu uztvēra daudz sāpīgāk un smagāk nekā es. No ārsta teiktā es dzirdēju pavisam maz, jo mani nodarbināja tikai viens jautājums – KĀPĒC?!

Šķiet, ka ārsts redzēja, ka nespēju koncentrēties vārdiem, ko viņš saka, viņš noteica kaut ko līdzīgu: „Iegriezīšos rīt, viņai nepieciešama atpūta, ” un pameta palātu. Miranda apsēdās uz manas gultas malas, arī viņas vārdi mān gāja gar ausīm, es tik tiešām nespēju koncentrēties tiem, bija tāda sajūta, ka vēl arvien es te neesmu.

- Starp citu, aiz palātas durvīm tevi gaida kāds vīrietis. Viņš nepameta slimnīcu tāpat kā es. – Šie vārdi mani atsauca realitātē.

- KO?!

- Tātad šis tevi interesē? – Miranda viltīgi pasmaidīja. – Es viņu iesaukšu un došu jums laiku divatā.

- Miranda! Es pat nezinu, kas viņš ir.

- Nav godīgi. Es tev stāstu visu.

Miranda piecēlās no manas gultas un izgāja no palātas.

Liams.

Es jau sēžu šeit trešo diennakti. Es neesmu neko normālu ēdis un gulējis arī. Es jūtu pienākumu šeit atrasties, jūtu pienākumu gaidīt.
No palātas izskrien meitenes draudzene, kura, tāpat kā es, visu laiku sēž slimnīcā un gaida, kas būs tālāk. Pēc neilga laika meitenes skrien atpakaļ, tikai šoreiz viņai nopakaļ skrien arī ārsts. Sarosos, krēslā apsēžos kārtīgāk un gaidu, kas būs tālāk. Cik spēju secināt, ārsts tika pasaukts, jo meitene pamodās.

Manas domas klejo, es pašreiz domāju par visu un visiem. Es nespēju pateikt, ko pašreiz jūtu, varbūt es nejūtu neko, varbūt jūtu, tikai īsti nezinu, ko, es esmu izmisis un neviens nevar man palīdzēt. No palātas iznāk ārsts, viņa sejas izteiksme liecina, ka viņš ir neapmierināts.

Pievēršu savu skatienu saviem pirkstiem, kas jau kādu laiku virpina laulības gredzenu, dzirdu atveramies durvis, gredzens tiek paslēpts bikšu kabatā.
No palātas ar viltīgu smaidu uz lūpām iznāk meitenes draudzene.

- Vari doties iekšā. – viņa nosaka, es pagaidu, kad viņa pazūd no mana redzesloka, apgriežoties ap stūri, un tikai tad ieeju telpā.

Palātā ir viena gulta, viss apkārt ir balts un tīrs, kā jau slimnīcās. Gultā guļ meitene, viņas mati ir savēlušies mezglos, vaigi ir nedaudz iekrituši, zem acīm ir tumši loki un maisiņi, neņemot vērā šīs nepilnības, viņa ir brīnumaini skaista, viņa ir nogurusi, viņai ir vajadzīga atpūta, tāpēc nodomāju, ka viss, ko vēlos ir jāpaveic ātri.

Sūzana.


Pēc kāda mirkļa palātā ienāca kāds vīrietis. Mans acu skatiens „pielipa” pie viņa. Viņam bija biezi karameļkrāsas manti un tādas pašas krāsas acis, ķermenis nebija atstāts novārtā, tas bija lebi trenēts un nedaudz iededzis. Katras meitenes sapnis. Pieķērusi sevi uz viņu ilgi skatāmies, novērsos.

- Mmmm...labdien. – noteicu, jo nezināju, ko vajadzētu teikt.

Viņš pienāca pie manas gultas un apsēdās uz krēsla, kas bija man līdzās. Viņš saņēma manu plaukstu, mana sirdsdarbība apstājās. Šis pieskāriens bija tik pazīstams, šķita, ka esam pazīstami veselu mūžību, bet tā nebija.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-219/762312

119 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Kas ir Liams?
0 0 atbildēt