local-stats-pixel fb-conv-api

Life is not the Disney's world. 2.17.7

125 1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-216/760983

Trieciens. Asas sāpes. Tumsa. Skaļas un svešas balsis. Sveši pieskārieni. Miers.
Atkal tieku kaut kur nesta. Auksti priekšmeti un aukstas rokas skar manu ādu. Jūtu, ka tieku vesta prom no aukstās telpas, iestājas miers, klusums, tumsa- tieši tas, kas man vajadzīgs.

Dzirdu, ka tiek saukts mans vārds, bet es nespēju uz to reaģēt. Esmu gluži kā citā pasaulē, prom no visiem pārējiem, atstāta viena pati tumsai, mieram un atmiņām.

„ Ātri notipinu lejā pa kāpnēm uz primo stāvu, mugurā man ir rozā princešu kleita, pirkta kārtējā modes dizaineru veikalā. No saviem kabinetiem izskrien vecāki, viņi uzmet man paviršu skatienu un steidzas uz ārdurvju pusi.

- Sūzij, novelc kleitu. Tā ir domāta,lai dotos uz balli nākamnedēļ. – mamma nosaka un vecāku augumi pazūd aiz smagnējām ārdurvīm.

Katrs pasākums, kurš man ir tik svarīgs. Es turpinu ticēt, ka vecāki tur būs, turpinu akli ticēt.

Palūkojos uz Līzeli un mans skatiens lēnām piepildās ar asarām. Līzele nomet uz galda trauku dvieli un apķer mani.

- Dosimies kopā, paaicināsim vēl līdzi Čārliju. Labi? – Līzele saka, man nekas cits neatliek kā piekrist.

Es vēlējos, lai šajā man nozīmīgajā dienā – bērnudārza izlaidumā – līdzās ir vecāki, bet, kā jau vienmēr, viņi bija par mani aizmirsuši. Pirmajā vietā viņiem vienmēr ir bijis darbs, es biju atstāta kādā no pēdējām vietām. Katru reizi, katru pasākumu, kurš bija man nozīmīgs un es vēlējos, lai viņi ir klāt, viņu nebija, viņi nebija manā dzīvē, ar katru dienu vecāki no manas dzīves pamazām pazuda.

Ikreiz, kad viņiem atmiņā atausa, ka viņiem ir bērns un bija jābūt līdzās šeit un tagad. Man tika dāvātas dārgas mantas, es tiku apdāvināta katru dienu, līdz tai dienai, kad viņiem šķita, ka esmu aizmirsusi par to. Nevienu no viņu atvainošanās dāvanām es nebiju atvērusi, visas tika pastumtas zem gultas un šķiet, ka vēl šobaltdien tās noklājas ar putekļiem un gaida, kad varbūt kādreiz es atvēršu tās.

Mēs iekāpām limuzīnā un drīz tas mūs pieveda pie bērnudārza. Mēs visi izkāpām, es devos pa priekšu, bet Līzele un Čārlijs man nopakaļ. Ieraudzījusi Hariju, es ieskrēju viņa apskāvienā, ieraudzījis Līzeli un Čārliju, viņš saprata, ka mani vecāki par mani ir aizmirsuši jau atkal.

Viņš satvēra manu roku un vilka sev līdzi. Mēs piegājām pie viņu vecākiem un šķiet, ka viņi saprata Harija lūgto bez vārdiem. Viņi palūkojās uz vietu, kura bija plānota maniem vecākiem, tā kārtējo reizi bija tukša. Harija mamma – Sintija mani paņēma klēpī un cieši apskāva. Harijs ierāpās sava tēva klēpī un uzsmaidīja man. Līdzās Harija vecākiem apsēdās Līzele un Čārlijs, viņi ar skumju skatienu manu uzlūkoja un tad pievērsa savu skatienu tukšajām vietām.

Kad svinīgā cerimonija bija beigusies un manu vecāku vieta vēl arvien bija tukša, es sabruku. Ap mani apvijās Sintijas rokas un, uzsmaidījusi man, viņa pasniedza man nelielu dāvanu. Atvērusi vaļā nelielo samta kastīti, manam skatam pavērās glīta zelta ķēdīte. Es palūkojos uz viņu ar neizpratni, tā tika aplikta man ap kaklu, un es sievieti cieši apskāvu. Šī dāvana man ir dārgāka un mīļāka par visām tām mantām, kurām atļauju apputēt zem gultas.

Kad tika pasniegti apbalvojumi, līdzās bērniem bija jābūt arī vecākiem. Pie manis stāvēja Harija mamma, bet aiz Harija viņa tēvs.

- Sūzij, kur tad tavi vecāki? Sūzij, tavi vecāki pat tagad nevarēja ierasties? – bērni izteica nejaukas piezīmes, kad es stāvēju ar Sintiju.

Sintija apskāva manus plecus, tā liekot asarām palikt tur pat, kur tās pašlaik ir, neļaujot asarām izspiesties. Tiklīdz es biju saņēmusi apbalvojumu, ka esmu veiksmīgi pabeigusi pirmskolas izglītības iestādi, es pametu telpu, aiz sevis aizcērtot durvis. Dzirdēju, ka man seko steidzīgi soļi, iemukusi kādā telpā, es paslēpos telpas stūrī. Man pretīm pietupās Sintija, es tiku paņemta klēpī un mierinoši apskauta. Daudzi brīnītos, kā bērni, kuriem ir tikai pieci, seši gadi, var būt tik ļauni, kā var izteikt tik asas piezīmes par citiem.

Neskatoties uz to, ka man bija greznas kleitas un uz bērnudārzu es katru dienu ieradoas ar limuzīnu, viņi turpināja izteikt katru dienu pa kādai asai frāzei, kas tika vērsta uz manu pusi. Šiem bērniem neinteresēja mana meteriālā vērtība, tā neineresēja arī man, es tikai vēlējos vecākus sev līdzās un lai pret mani izturas kā pret cilvēku, nevis zvēru vai pat ļaunāk.

Limuzīns lenām piestāja pie namdurvīm. Es iztrausos ārā no mašīnas un ieskrēju mājās. Man priekšā stāvēja vecāki ar skumjām sejām, kuras pauda nožēlu, aiz vecākiem stāvēja paliela dāvanu kaudze, kurai būs tāds pats liktenis kā bija pārējām dāvanu kaudzēm.

Es neklausījos vecāku atvainošanos, man tā bija apnikusi. Paskrēju ar asarām acīs garām vecākiem un paslēpos savā istabā, aiz sevis aizslēdzot durvis. Viņi pat nevarēja iedomāties, cik ļoti man sāp, viņu attieksme pret mani.”


Atverot acis, sāpes ķermeni nepamet. Es vēlos atgriezties tumsā, vēlos atgriezties pie klusuma un miera, esmu gatava atgriezties pat pie negatīvajām atmiņām , tikai prom no šejienes, jo tur es neko nejutu kā tikai mieru. Es gribu atbrīvoties no šīm fiziskajām sāpēm, kas moka manu ķermeni.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-218/762114

125 1 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Nākamā daļa, noteikti būs šīs nedēļas laikā. Iespējams, ka rīt.

0 0 atbildēt

Protams, ka gaida! emotion

0 0 atbildēt

Protams emotion Es vienmēr gaidu un arī turpmāk gaidīšu. /hug/ emotion emotion

0 0 atbildēt

"neļaujot asarām izpiesties" 

Tev tur maza kļūdiņa emotion

0 0 atbildēt
Awww
0 0 atbildēt