local-stats-pixel

Life is not the Disney's world. 2.14.3

159 0

Gribu zināt kādu kritiku par šo stāstu, tāpēc lūdzu rakstiet komentāros savas domas, kritiku vai varbūt kādu ieteikumu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-213/759884

Tas, ko es ieraudzīju, mani šokēja un arī atviegloja.

Netālu no vārtiņiem stāvēja Deivids un Miranda. Deivida rokas bija apķērušas Mirandas vidukli, bet Miranda savas rokas bija apvijusi ap Deivida kaklu. Viņi lūkojās viens otram acīs, un es jau no šejienes spēju sajust viņu mīlestību vienam pret otru.

Deivids ik pa brīdim sniedza īsu skūpstu uz Mirandas lūpām, Harijs un Lūks ar katru skūpstu kļuva dusmīgāki.
Nokāpu no lievenīša un lēnā gaitā devos uz viņu pusi.

- Miranda?! – viņi atrāvās viens no otra un palūkojās uz mani, viņu acīs bija nolasāms lūgums piedot.

Redzēju, ka Miranda vēlas ko teikt, bet viņa nespēja to izteikt, vārdi bija iestrēguši rīklē un nenāca pāri lūpām.

Novilku no pirksta laulības gredzenu.

- Vari netaisnoties. Jebkurā gadījumā reiz pienāktu diena, kad viņi saprastu, ka es nemaz neesmu precējusies. Man vēl ir jāgaida līdz savai laimei. Un vienu es varu teikt - dzīvot ar cilvēku, kuru tu nemīli, ir mokoši. – Iesmējos un pasniedzu Mirandai gredzenu. Viņa uz to palūkojās un tad uzvilka pirkstā.

- Es būtu viņam uzzvanījusi, bet es nespēju to paziņot caur telefonu.

- Paziņot ko?

- Es esmu stāvoklī. – Mirandas acīs bija nolasāms prieks, viņas acis mirdzēja. Viņai bija viss, ko vēlas katra sieviete.

- Apsveicu. – pasmaidīju, bet drīz vien mans smaids nozuda. Atmiņā man uzplaiksnīja atmiņas par savu bērnu, par bērnu, kuru zaudēju. Acīs man saskrēja asaras, es atvainojos un pametu pagalmu, lai paslēptos guļamistabā.

Tas viss notika tik sen, bet atmiņas un sāpes grauž mani no iekšpuses vēl arvien.
Dzirdēju klusi atveramies durvis. Man līdzās uz zemes apsēdās un savās skavās ievilka Lūks. Pār viņa vaigiem arī tecēja asaras, arī viņam sāpēja.

Bet es esmu droša, ka viņam nesāp tik ļoti, cik man. Viņš to ar laiku aizmirsīs, bet es to atcerēšos un par to domāšu visu laiku, jo zaudējot šo mazo dvēselīti, es zaudēju iespēju. Man vairs nekad nebūs iespējas iznēsāt bērnu.

Par to man nāksies atcerēties katru reizi, kad redzēšu kaut kur laimīgi staigājam sievieti, kura gaida savu bērniņu. Šī rūgtā patiesība man bija jāpieņem un ar to jāsadzīvo.

Durvis atvērās vēlreiz un istabā ienāca visi pārējie – Miranda, Deivids un Harijs. Iztrausos ārā no Lūka skavām un piegāju pie skapja.

Asaras vēl nebija pārstājušas tecēt un tas nozīmē, ka man nāksies teikt ilgi slēpto un glabāto patiesību.

- Sūzan. – Miranda iesāka, bet nespēja turpināt.

Atrāvu vaļā skapi un no tā izņēmu Deivida drēbes un čemodānu, sāku tajā likt visas Deivida mantas.

- Sūzan, kas notika? – Miranda, saņēmusi drosmi, vaicāja.

- Es ļoti priecājos par jums, tiešām. Es vienkārši nespēšu Tev būt blakus, es nespēju pieņemt patiesību - tas ir pārāk sarežģīti un grūti. – sacīju.

- Kādu vēl patiesību?! – Lūks iesaucās. Pagriezos pret viņu un ieskatījos viņam acīs.

- Zaudējot tavu bērnu, es zaudēju iespēju vēl vispār kādreiz būt stāvoklī. Es zaudēju iespēju būt par mammu. – Lūka sejas izteiksme mainījās, tā nocietinājās.

Miranda pieskrēja pie manis, izrāva Deivida kreklu no manām rokām un nosvieda uz gultas. Viņa mani cieši apskāva, mēs abas apsēdāmies uz zemes. Viņa bija sieviete, viņa saprata, cik smagi tas ir.

- Deivid, savāc savas mantas un savāc arī tos abus divus. – viņa pamāja ar galvu uz Lūka un Harija pusi.
Durvis aizvērās un istabā paliku tikai skumju pārņemtā es un Miranda, kura ir ieguvusi to, ko es nekad nedabūšu.


Lūks.


Deivids uzlika savu roku uz mana pleca un lēnām stūma ārā no Sūzanas guļamistabas. Es nezinu kā īsti jūtas Sūzana, bet sāpes viņas acīs jau ir pamanāmas pa gabalu.

Deivids atveda mani līdz guļamistabai un es iesēdos dīvānā. Galvu saķēru rokās un lēnām šūpjos uz priekšu un atpakaļ.

Manī mājoja sajūta, ka pie tā visa vainīgs esmu es. Es pazudu no Sūzanas dzīves, kad viņai to vajadzēja visvairāk un tē rezultātā, mēs esam nonākuši šeit. Es pat nezinu, vai jel kādreiz spēšu ieskatīties Sūzanas acīs, vai spēšu viņai atvainoties, ka esmu atņēmis viņai kaut ko tik svarīgu.

- Tu neesi vainīgs. – Deivids teica.

- Tad kāpēc es jūtos vainīgs? Kāpēc manī mājo šī sajūta, ka esmu pie tā vainīgs?

Deividam nebija atbildes uz šo jautājumu, uz šo jautājumu atbildes nebija nevienam.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Life-is-not-the-Disneys-world-215/760677

159 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Stāsts ir ļoti labs, tikai gribētos bišķīt garāku.
0 0 atbildēt

Vienīgā nodaļa no visa stāsta, ko esmu izlasījusi. Prasās vairāk emociju. To nodaļā gandrīz vispār nav, varbūt kāds teikums ir ar varoņu izjūtām un tā, bet es nepamanīju. Man pašai īpaši aprakstīt varoņu emocijas nesanāk, bet es varu droši teikt, ka man to ir vairāk, jo es visu laiku cenšos tās aprakstīt.

Ja to būtu vairāk, tavs stāsts kļūtu baudāmāks un būtu patīkamāk lasīt, jo varētu iejusties varoņa ādā, un tas, manuprāt, ir pats galvenais. Veiksmi!

0 0 atbildēt
Garākas daļas. Bet vispār - man patīk! emotion
0 0 atbildēt