Atstājiet savas domas komentāros! Gribētos dzirdēt viedokļus :)
~~
*Daniela skatpunkts
Acis bija aizvērtas, es baudīju rītus, kad saule apspīdēja mani. Tas man lika sajusties īpašam, tomēr kāds mani iztraucēja šajā burvīgajā rītā. Klusumu šķēla griezīga skaņa, es cerēju ka tā pazudīs. Skaņa palika, es aizmidzis izrāpos no gultas un virzījos skaņas avota virzienā. Briesmīgs rīts. Gāju neredzēdams, kur eju.
- Auch, - klusi novaidējos, biju ieskrējis dīvānā. Acis pašas no sevis bija atsprāgušas vaļā. Redzēju arī savu rīta trokšņa iemesls. Beatrises Iphone neganti zvanīja uz kumodes. Es piegāju un ātri nospiedu to, bija tikai septiņi no rīta. Ko ellē ratā tā meitene dara tik agri?, vaicāju pats sev, jo man jau nebija kam jautāt. Gulēšana vairs nebija manos plānos, tāpēc žigli aizgāju uz virtuvi, lai sāktu ik rīta rituālu. Mans rituāls sastāvēja no kafijas dzeršanas un lūkošanas uz Ņujorku. Arī šorīt nekas nebija mainījies, tikai domas atradās citur. Tās kavējās pie meitenes. Kas viņa bija? Es neko nezināju par viņu, tikai vārdu. Beatrise man likās mierīga un klusa, bet tomēr kaitinoša. Domājams bija skolniece vai studente. Mācījās Ņujorkas universitātē vai vēl kādā prestižā vieta. Viņai tika visi labumi, ko es sava neprāta dēļ biju palaidis garām.
Piecēlos un gāju uz guļamistabu. Es zināju, ka izlietnē trauki stāv nemazgāti jau vairākas dienas. Šodien bija paredzētas divas nopietnas tikšanās. Mirkli šaubījos starp ērtajām sporta biksēm un ādas jaku, tas bija ērti, bet tomēr ne šodienai. Es izvilku no skapja tumši zilu uzvalku kā es tos ienīdu.Uzvalkus varēja valkāt biznesmeņi, bet ne es. Tomēr saņēmos un ātri vien uzvilku. Zils uzvalks, balts krekls, melnas kurpes izskatījās ciešami. Atpogāju augšējo pogu kreklam, tas man lika justies brīvāk. Ar manu kavēšanos bija pagājusi pusstunda. Man bija jāsatiek meitene sākumā pēc tam viss notiks pēc plāna. No pakaramā noņēmu melnu mēteli, kabatās sametu visu nepieciešamo. Vēl vairāk par uzvalkiem, es ienīdu kaut kādus portfeļus.
Izgājis no dzīvokļa devos uz savu mašīnu. Mani sagaidīja lielā gaidīšana un cerība ka meitene parādīsies. Uzsāku braucienu, mašīnā skanēja Pink Floyd. Tā bija viena no manām mīļākajām grupām. Brauciens bija nogurdinošs, es apstājos pie mājas uz piektās avēnijas un septiņdesmit piektās stūra. Mājas uz šīs ielas bija ar izcilu arhitektūru. Es dievināju pārdomātos projektus ar savu stilu. Vienīgais, ko es varēju darīt bija gaidīt, vērot cilvēkus un klausīties dziesmas, kas tuvākās pāris stundas nemainīs savu izpildītāju.
Man jau bija pieriebies, es izkāpu ārā no mašīnas un stāvēju atspiedies pret to. Mirkli vēries tukšumā, es pārmetu skatienu apkārt. Tas ko es redzēju man lika samulst. Beatrise gāja kopā ar vīrieti. Tomēr mani pārsteidz vīrieša rokas leņķis, tas nebija ne apskāviena, ne draudzīgai pabīdīšanai. Lai nu kā būtu bijis, man bija vienalga, vajadzēja atdod telefonu. Gribēju jau pakliegt Beatrisei, bet mans kliedziens pazuda klusumā. Beatrises jau gāja uz manu pusi. Meitenes skatiens bija neizprotams, kaut kur šaudījās, tomēr soļi bija apņēmīgi.
Pēc mirkļa likās, ka man acis izkritīs no dobumiem meitene mani apskāva. Nevarēju saprast, kas notiek.
-Palīdzi man.- Beatrise nočukstēja. Tagad man viennozīmīgi bija skaidrs, ka nekas te nav kārtībā. Mana roka noslīdēja uz meitenes vidukli, Beatrise pagriezās pret vīrieti. Galvā šaudījās idejas, kas jādara. Mašīnā cimdu nodalījumā stāvēja ierocis, bet tas bija pārāk riskanti mēģināt paņemt.
- Sapratu, - sausi noteicu. Galvā likās stratēģijas, man nebija ne jausmas vai viņš ir bruņots.
- Atvaino, vecīt, - drosmīgi teicu. - Man nāksies viņu nozagt, - Es uzstājīgi sacīju. Man nebija ne jausmas kas notiks tālāk.
Notika situācija, ko es nebiju gaidījis, apsvēris, nevis gaidījis. Vīrietis izvilka ieroci. Nespēju noticēt, jutos ka atgriežos savā iepriekšējā dzīvē, kur lode plecā vai lode kājā bija nieks. Pats svarīgākais bija dzīvība. Beatrises rokas kaut ko čamdīja, es nevarēju saprast, ko viņa dara.
Sekundes, kas ritēja likās bezgalīgas. Es gribēju Beatrisi grūst malā uz asfalta, bet viņa aizmeta kaut ko, kas izsita ieroci no rokām. Lode zaudēja savu trajektoriju, tā aizlidoja Beatrisei garām. Es nopūtos, bet nespēju neko izdarīt, meitene mani bija pārsteigusi ar savu rīcību. Vīrietis metās bēgt prom, ierocis atradās uz asfalta. Man bija vienalga.
-Paldies.- Beatrise noteica. Tas nelikās pelnīts, es neko nebiju izdarījis. -Tev gadījumā nav kāda salvete?- pamanīju, ka Beatrisei tek asinis no auss, lode bija aizķērusi.
-Tūlīt iedošu.- noteicu. Atvēru mašīnas durvis un izņēmu paciņu ar salvetēm. Salvetes es pasniedzu Beatrisei. Izskatījās, ka izvizināšu to meiteni līdz skolai, man vajadzēja zināt, kas notiek un kur atkal esmu iejaukts.
-Ak jā, pie manis ir tavs telefons. Tas bija izkritis mašīnā. - noteicu. Neko citu negrasījos darīt, man vajadzēja uzzināt, ko tas viss nozīmēja. Vismaz varu būt pateicīgs, ka lode nebija vērsts manā virzienā. Man tas izteiktu daudz vairāk, tagad es jutos nesaprašanā un apjucis. Kur gan šī meitene bija iesaistījusies? Nespēju noticēt, ka viss spēj tā izmainīties, tomēr iekšēji kāds velniņš mani mudināja Beatrisei palīdzēt.
