Arī šeit nodaļas būs garākas. :)
_________________________________________________________________
Daniels
Saule iespīdēja dzīvoklī un trāpīja tieši man sejā. Es gribēju aizgriezties un ļauties segas siltumam.
Tomēr domas par meiteni man traucēja, tā tagad gulēja manā gultā. Pirmo reizi savā dzīvē es gulēju uz dīvāna.
Tas man likās vairāk nekā dīvaini, bet no otras puses pašsaprotami. Būtu jāuzmodina apburtā princese no miega, bet pirms tam man vajadzēja kārtējo devu kofeīna. Izkāpis no dīvāna, es devos pie tējkannas un uzlika vārīties ūdeni. No skapīša izņēma krūzi, kafiju un cukuru, visu ieliku ar karoti krūzē.
Kamēr ūdens vārījās es skatījos caur lielajiem logiem uz Ņujorku. Rīts darīja savu uz ielām kūsāja dzīvība.
Tējkanna ar klikšķi izslēdzās un atrāva mani no domām. Ielēju ūdeni un samaisīju, es lēnām malkoja savu kafiju. Tā smaržoja pasakaini, bet nedrīkstēja aizmirst par problēmu, kas guļ manā gultā.
Mirkli svārstījos tomēr izdomāju pamodināt apburto princesi, es zināja, ka tas jādara akurāti, lai meitene nesabītos. Iegāju istabā un pamanīju, ka meitene ir nomodā, acis šaudījās no vienas puses uz otru. Manā sejā savilkās smīns.
-Nesatraucies. Neesmu no tiem idiotiem.- Es mierīgi runāju, bet redzot meitenes izbiedētās acis, manā sejā savilkās smīns.
Es zināju, ka meitene ir jānomierina. Sirds man jau bija no akmens, bet cilvēcības paliekas, kaut kur bija aizķērušās.
-Tu man netici.- Konstatēju faktu. Es arī nebūt ticējis meitenes vietā, bet nekad nenonāktu tādā situācijām, kā viņa.
Tomēr bija jāmēģina darīt kaut kas lietas labā. Vajadzēja izmantot citu situāciju, es apsēdos gultā blakus meitenei. Mēģināšu viņai pietuvoties savādāk, jo pa gabalu izskatījās, ka viņa ir nobijusies vai arī izmisumā. Meitene it kā nemanāmi atrāvās, man jau sāka trūkt pacietības, bet tomēr es saņēmos. Izlaidis roku cauri matiem, mēģināju uzrunāt viņu vēlreiz.
-Kā tevi sauc? – Man bija jāzina viņas vārds, savādāk neviena meitene nav palikusi pie manis pa nakti, vismaz tām es zināju vārdus.
-Beatrise.- Viņa nomurmināja, bet es tomēr sapratu. Vismaz cerēju, ka sapratu pareizi.
-Nu tad beidzot tu no sevis izspiedi kādu vārdu. Mani sauc Daniels.- Laipni uzlūkoju meiteni un uzsmaidīju tai. Beatrise paslēpa savu seju spilvenā, kas mani samulsināja uz mirkli.
-Beatrise?- Es nojautu, kas laikam nav īsti kārtībā.
-Sāp.- Viņa izmocīja no sevis, šo vārdu es sapratu perfekti. Es lēnām pieskaros viņas plecam, nevēlēdamies viņu sabaidīt.
-Beatrise, nāc, es apkopšu tavas brūces. Tu varēsi paiet? – Beatrise neizskatījās īsti labi. Varbūt slimnīca būtu bijusi labāk, es uzreiz pie sevis padomāju. Tomēr tās bija pāris brūces un zilumi. Beatrise pamāja ar galvu. Iespējams kāda riba bija lauzta vai arī vienkārši kāds zilums nepatīkami smeldza.
-Nāc.- Es ierunājos uzstājīgāk. Viņa noņēma nost segu un es pamanīju, ka gultas veļa ir pabojāta.
Izskatījās, ka Beatrise nedaudz nosarkst. Es sapratu ka viņa nav vainīga pie tā un tāpat šī gultas veļa bija jāmet ārā, jo man tā nepatika. Vismaz būs iemesls nopirkt jaunu. Es pamanīju, ka meitene sagrīļojas un acumirklī es palīdzēju palikt kājās.
-Paldies.- Beatrise nočukstēja. Vārds bija slikti sadzirdams, bet tomēr sapratu. Es neko neteicu, jo uzskatīju, ka „Paldies”, es biju pelnījis. Atlaida Beatrisi, jo izskatījās, ka pati varēs paiet.
Mēs izgājam no istabas, izskatījās, ka Beatrise nedaudz samulsa. Es ar roku norādīja uz durvīm. Istaba bija gaišos toņos, tur atradās divi mīkstie krēsli, kafijas galdiņš un gar sienām bija izvietoti plauki, kur atradās grāmatas. Tā bija mana miera osta. Tomēr dažas grāmatas bija ar noslēpumu.
Uz kafijas galdiņa stāvēja aptieciņa, no kuras bija izņemta marle un ūdeņraža pārskābes šķīdums, lai iztīrītu brūces.
Aptieciņa tur mētājās, jau kādu laiku, kopš paziņai bija vajadzīga palīdzība.
-Tev būs jānovelk bikses. – Kājas izskatījās atbaidoši uz biksēm bija traipi, tie neatmazgāsies.
Meitene izbolīja acis pēc šī teikuma. Man pat gribējās smieties, bet tomēr smiekliņu noturēja sevī.
