Life is like a piano. 14 (B)0

Cilvēki, mēs diemžēl ņemam nelielu pauzi. Tas ir tikai un vienīgi manis dēļ, ne otras meitenes. Man pašlaik lietas ir pāri malām un laika nav, kā arī man ir ZB rakstīt un ja tā ir, tad tas nav normāli, jo parasti es rakstu ar baudu. Vienkārši gaidat mūs atpakaļ, es atvainojos. Gaidīšu komentārus.

__________

Es biju pamodusies jau sen, vienkārši nekustējos, jo nevēlējos pamodināt Danielu, tad būtu ar viņu jārunā, bet es uz to nebiju gatava. Danielu es vairs nekad negribēju redzēt.

Es centos nomierināties, tādēļ sāku skatīties laukā pa logu, redzēt ikdienas rosību mani nervi palēni nomierinājās, taču tas neturpinājās ilgi, jo sapratu, ka Daniels arī jau vairs negulēja.

-Beatrise?- es tikai tikko biju nomierinājusies, kad ierunājās iemesls, kādēļ es biju tik uzvilkta. Es aizvēru acis, nedaudz pagaidīju un biju gatava atbildēt.

-Jā?-es centos izklausīties samulsusi un naiva, it kā būtu nobijusies, bet tas neizdevās, es izklausījos tikai un varbūt pat nemaz, tikai samulsusi.

- Kā gulēji?, - es jau nojautu, ka tas nebija tas, ko vēlējos zināt. Daniels neko tādu man nejautātu.

-Tas nav tas, ko tu patiesībā gribi zināt.- es sapratu visu. Kopā ar atmiņām, manī iezagās visas agrākās maņas, visas nojautas, kas parasti izrādījās patiesas.

- Es zinu. Tā bija tikai pieklājības frāze. Man ir viens lūgums?, -Daniels runāja jautājošā tonī, it kā man jautātu vai viņam bija kāds lūgums.

-To es arī sapratu. Beidz runāt aplinkus un saki uzreiz.- man riebās, kad novilcināja laiku. Tas jau tā bija dots maz, bet vēl kāds to vēlējās izlietot nevajadzīgi.

- Gaitenī kumodē stāv revolveris, paņem to. Noej līdz manai mašīnai, zem tās šofera puse būs pielīmēta mape. Tur nevajadzētu būt nekam bīstamam, bet drošības labad paņem revolveri, -kā to varēja saprast, nevajadzētu būt nekam bīstamam, bet vajadzēja paņemt revolveri.

-Nevajadzētu būt nekam bīstamam, bet paņem revolveri. Ideāli, Daniel.- es noteicu un izkāpu no gultas.

- Lūdzu, ja nekas sistēma nav mainījies, tad tā jābūt. Es jau vairākus gadus nenodarbojos ar to, tāpēc nav ne jausmas, -Daniels noteica un pēc tam izskatījās, ka to nožēloja. Nebija jau īsti ko, bet nu labi.

-Mhm.- es novilku. Es izgāju no istabas un aizgāju līdz kumodei, kurā tiešām stāvēja revolveris. Es to paņēmu un ieliku mēteļa kabatā.

Tas pievērstu pārāk daudz uzmanības, ja es tagad ietu ārā ar revolveri rokās. Pēc kāda laika es biju atpakaļ, ne dzīvoklī, bet pie tā.

No sākuma es mapi pat nebiju apskatījusi, bet tagad man bija izdevība to izdarīt, tā bija smaga un melna, mani mocīja ziņkāre, kas tur varēja būt iekšā? Es nepadevos ziņkārei un iegāju iekšā dzīvoklī.

Uzreiz kā es aizgāju pie Daniela, viņš ieslēdza automātisko atbildētāju, tajā bija viena ziņa. Droši vien, viņš mani nepamanīja, tādēļ to arī ieslēdza.

Automātiskais atbildētājs: Labrīt, Kārtera kungs, tēvs lika paziņot ka šodien vakarā ir izstāde, jums tur jāierodas. Dress code - smokings un vakarkleitas. Un atrodiet sev partneri, tēvs jūs lūdz ierasties.

- Velns parāvis, - Daniels, izdzirdējis ziņas saturu, lamājās. Es vien varēju par to pasmieties, bet pašlaik man uz to nenesās domas.

-Beidz lamāties.- es noteicu. Nespēju saprast, kas bija tas par ko bija jālamājas.

Tas, ka tā bija izstāde, varbūt viņam nepatika dress code, bet es šaubījos, ka tas bija par to, ka jāatrod partnere. Varbūt tas bija vienkārši tēva dēļ.

- Es nomierināšos, - viņš kodīja savu lūpu. Jā, ļoti nomierināsies, ja pat tagad koda apakšlūpu gandrīz līdz asinīm. - Paldies par mapi, - pēc šī teksta pateikšanas, viņš beidza kodīt lūpu un izskatījās svētlaimīgi priecīgs, bet centās to neizrādīt.

-Lūdzu.- man nebija nekas cits, ko pateikt. Es aizgāju līdz tējkannai, kurā uzliku vārīties ūdeni.

Paņēmu no skapīša kafiju un iebēru to krūzītē, kuru paņēmu. Man sasodīti vajadzēja kafiju. 

-Tu arī gribēsi?- es iejautājos. Es negribēju Danielam gatavot kafiju, bet pieklājības dēļ es pajautāju.

Ja nav grūti, - Daniels man atbildēja. Viņš izskatījās pārsteigts par manu piedāvājumu. Es pati arī biju pārsteigta par savu piedāvājumu.

Es nebūtu piedāvājusi, ja man nebūtu palikušas ieaudzinātās manieres. Tās jau gatavojās pazust no manis, bet es vēl tās nedaudz paturēju.

- Beatrise, kā tu attiecies pret darījumiem? - viņš jautāja. Es sāku ieinteresēti klausīties, bet to neizrādīju.

-Atšķirībā kādiem.- es noteicu un turpināju gatavot kafiju, tas ir, izņēmu vēl vienu krūzīti un ieliku tajā kafiju.

- Mapē ir kolibri apvērsums. Es tev iedošu viņu izlasīt un tad tu sapratīsi ap ko lietas grozās, bet pretī man vajag, lai tu atnāc ar mani uz to stulbo izstādi?, - es varēju to uzzināt arī no savas puses, Kolibri puses, bet mani interesēja, kā bija no cita skatpunkta, tāpēc es izlikos pārsteigta.


Kamēr viņš runāja, es jau biju pabeigusi vārīt ūdeni kafijai, es jau biju sākusi to dzert. Pēc pēdējiem vārdiem, es speciāli aizrijos ar kafiju un sāku klepot. Tā nebija laba doma.

-Tu to tagad nopietni?- es caur klepu jautāju. Noliku krūzi atpakaļ uz galda. Man šķita, ka viņš noticēja manam pārsteigumam.

- Pavisam, es nejokoju ar tādām lietām, - Daniels pavisam nopietni bija noticējis, mans aktrises talants nebija mani pievīlis.

Ja kāds izstādē zinātu, kas darītos manā galvā, tad tas būtu diez gan amizanti. Es Danielu ienīdu, par Danielu pašu es nekā nezināju. Danielu es ienīdu tikai viena iemesla dēļ, tas bija vakardienas dēļ. 

-Labi.- es pati nesapratu, kāpēc piekritu. No vienas puses, es vienkārši arī gribēju palīdzēt Danielam, bet no otras - mani arī interesēja, kas bija mapē.

- Sveika! Tev kā parasti darbiņš. Tūlīt iedošu meitenei telefonu un mans dzīvoklis, - Daniels sāka runat un tad telefonu pasniedza man. - Izskaidro, kādu kleitu gribi. Viņa tev atvedīs simts varinatus, - viņš paskaidroja.

Es biju ne mazākajā mērā šokēta par Daniela rīcību. Es parasti vakarkleitas nevilku, vispār kleitas nevilku, lai vispār varētu pastāstīt, kādu kleitu vēlējos. 

Es izgāju no telpas, lai Daniels nedzirdētu manu muļķīgo skaidrošanu. Tā patiešām bija muļķīga, bet beigās mēs sapratāmies. Pēc tam es iegāju atpakaļ virtuvē un atdevu Danielam viņa telefonu.

Atkal paņēmu kafiju, kuru biju uztaisījusi, lai kaut cik nomierinātos un sagatavotos vakaram. Bet nervu šūnas neatjaunojās, tādēļ es gatava nevarēju būt.

-Kaut kā paskaidroju.- es noteicu. Un tas tiešām bija kaut kā. Es pat nezināju, kā viņa mani varēja saprast.

- Es jums atdodu guļamistabu. Es iešu augšup pa kāpnēm, tad pa labi, es pagulēšu. Viņa būs pēc divām stundām. Vari darīt, ko vēlies. Kad beigsiet pamodiniet mani, mums šis tas jāaprunā.- viņš deva man skaidras instrukcijas, ko gan es darīšu pa šīm divām stundām? Bet, nu labi, galvenais, lai man nebūtu jāpaliek kopā ar Danielu vēl ilgāk. - Pārsiesi vēlāk, - viņš jau sāka virzīties uz kāpņu pusi, bet es viņu apturēju.

Apturēju, jo sapratu, ka nezināju kā meiteni sauca, kā viņa izskatījās un... un vispār neko nezināju.

-Pagaidi, Daniel!- es iesaucos. Es taču neko par meiteni nezināju, pat viņas vārdu, ne to kā viņa izskatījās.

- Es klausies, -Daniels jau sāka žāvāties, bet man bija vienalga, ka viņam kaut ko vajadzēja, pacietīs.

-Kā viņu sauc?- es jautāju. Varēja sanākt tā, ka ielaižu nepareizo cilvēku iekšā. Tas nebūtu īpaši jauki.

- Melisa. Meitene ap 27 gadiem. Gari melni mati, rokās daudz drēbju maisu. Ja gribēsi frizūru viņa tev sataisīs. Viss uz mana rēķina, -mani pārsteidza Daniela labvēlība, neko tādu no slepkavas nevarēja gaidīt, bet šis man tik tiešām bija pārsteigums.

-Labi, tad jau sapratīšu. Ej guli.- es noteicu. Tagad vien bija jāizdomā kā sevi nodarbināt veselas divas stundas

- Ja gribi ēst, tad jāiet uz veikalu, jo es nekad mājās neēdu, -viņš noteica un devās prom, augšā. Gan jau sevi kaut kādā veidā nodarbināšu.

Es aizgāju uz dzīvojamo istabu, tā bija viidēji liela, nevarēja teikt, ka maza, ne arī īpaši liela. Pārlaidu skatu pāri telpai, dīvāns, pleds, televizors, vārdu sakot, viss kas vajadzīgs mierīgai atpūtai.

Paņēmu televizora pulti un ieslēdzu televizoru. Pa kādu kanālu rādīja ziņas, pa kādu filmu, pa vēl kādu seriālu. Es apgūlos un iekārtojos ērtāk, slēgāju kanālus pa kuriem nekas interesants negāja.

Manas acis lipa ciet, bet par spīti tam, es centos palikt nomodā, tas viennozīmīgi neizdevās, jo pultas izkrita no rokām un plakstiņi palika tik smagi, ka vairs acis noturēt vaļā nebija iespējams.

Jau naktī es nebiju kārtīgi gulējusi, grozījos no viena uz otru sānu. Gulēju tikai divas stundas, varbūt tikai nedaudz vairāk.

Miegs neilga gari, varbūt arī ilga, bet es to nemanīju. No mana trauslā miega, mani izrāva pavisam klusi klauvējieni, kuri patiesībā varēja pat nebūt īsti, bet tikai mans izdomājums.

Lai arī man varēja tikai izlikties, tomēr es aizgāju pārbaudīt. Ja nu Melisa bija atnākusi, tad nebūs ērti, ja neatvēršu.
Es atvēru durvis. Meitene tieši tāda, kādu Daniels bija noraksturojis. Rokas bija pilnas ar drēbju maisiem. Skats bija diez gan amizants.

-Sveika!- es ierunājos. -Nāc iekšā.- Melisas acīs varēja redzēt nelielu šoku, kuru viņa centās noslēpt, bet no manis to noslēpt nevarēja.

- Čaviņas, - Viņa pārsteigti ierunājās,  - Kur tu esi Danielu noslēpusi?, - Meitene, neveikli smejoties, man vaicāja. Varēja dzirdēt, ka šie smiekli bija nedaudz pat samāksloti.

-Daniels uzgāja augšā, teicās, ka iet gulēt.- es noteicu. Es neticēju, ka Daniels tiešām gulēja, bet ko tad es varēju zināt... 

- Kā parasti nozūd, jo viņam taču viss vienalga, - Melisa smējās, īsti nezināju par ko, bet viņa pati to labi zināja, tāpēc nepievērsu tam savu uzmanību.- Kurš kuram pieskaņojas?, - Viņa jautāja, kaut izskatījās, ka labi zināja atbildi. Es pati uz šo jautājumu atbildi nezināju.

-Es viņam, laikam. Es domāju, ka viņš tev visu pārējo jau pateica.- es atbildēju. Patiesībā, es nezināju, kurš kuram pieskaņojās, bet, lai nekas nebūtu, es pateicu tā. Daniels pats man nebija neko par to teicis.

- Viņš, un pateica, principā viņam ir vienalga, - Viņa mierīgi noteica, - Kuru istabu viņš tev izbrīvēja? Starp citu, Melisa, - Meitene mēģināja pasniegt roku, kas izdevās nedaudz dīvaini, starp daudzajiem drēbju maisiem, kuri bija viņas smalkajās rokās.

-Man ir tāpat kā viņam, pilnīgi vienalga. Kleitas parasti nevelku.- es atbildēju. -Mums izbrīvēja guļamistabu. Es esmu Beatrise.- es mierīgi noteicu un paņēmu daļu maisu laukā no viņas rokām. Visbeidzot manī bija atgriezusies īstā Beatrise, vismaz daļa no manis, ne visa. Tā nāks vēlāk, kad atgriezīšos savās mājās, pie draugiem, vārdu sakot, pie savējiem.

- Paldies, - Viņa man pateicās. - Tātad jūs saderat kopā? Vai ne? Ja jau jums pat ir vienāda izturēšanās, - Viņa teica. Ja būtu ar ko aizrīties, tad es noteikti aizrītos. Viņa tikpat mierīgi gāja guļamistabas virzienā. - Ko tādu esi nogrēkojusies ka izpelnījies viņa guļamistabu? - Turklāt viņa bija tik ziņkārīga, agrāk es arī biju tāda, bet tagad atkal es sapratu, ka lieku informāciju vākt nebija vajadzīgs.

-Nē, nesaderam. Es Danielu diez gan ienīstu.- es noteicu. Teicu tikai un vienīgi taisnību. -Un es nezinu, ko esmu nogrēkojusies.- kādā sakarā nogrēkojusies vispār? Es nebiju bijusi nevienā citā istabā kā vien guļamistabā un virtuvē. Ak, šodien vēl biju dzīvojamajā istabā.

- Pasmaidi saulīt, - Viņa mani uzrunāja. - Daniels ir auksts kā ledus un lielākoties visi viņu ienīst. Kā tad jūsu ceļi krustojās?, - Viņa jautāju. Melisa nolika drēbju maisus uz gultas un pamanīja arī asiņaino palagu. Arī es noliku maisus uz gultas.

-Tad jau es neesmu savādāka.- es pasmaidīju, bet tik neīsti, ka to varēja pamanīt pat lielākais muļķis. -Teiksim tā, viņš man ļoti palīdzēja.- es nerunāju konkrēti, bet varēja saprast svarīgāko.

- Daniels atkal ir atpakaļ, - Viņa ar galvu norādīja uz asiņaino pleķi, kas jau bija ieēdies palagā. To vairs izmazgāt nevarēs, bet ko nu vairs.

Es nesapratu kā Melisa bija to domājusi. Daniels bija atpakaļ? Atpakaļ? Vai viņa pati saprata par ko gāja runa? Droši vien jau saprata, bet nesapratu es, ne līdz galam.

-Tiksim ātrāk galā ar tām lietām, negribu neko lieku.- es izvairījos no tādas sarunas. Es negribēju runāt par vakardienu. Negribēju runāt ne par ko.

- Labi, bet pieskati viņu un neļauj, - Viņa uz mani paskatījās un sāka uz gultas izklāt daudzās kleitas, es brīnījos, kur viņa tik daudz tās rāva.

 -Es neesmu viņa aukle un pēc šī vakarā es pazūdu.- es noteicu. Pēc šovakara es tiešām pazudīšu no viņa dzīves. Negrasījos palikt viņa klātbūtnē.

- Tas nav tik viegli, - Viņa noteica. - Iespējams, tev izdosies, bet es nedomāju, ka tu esi viena vakara meitene, - man tas izdosies, pazudīšu, izgaisīšu no viņa dzīves un viss. Atgriezīšos mājās, īstajās mājās, ne tur, kur dzīvoju visus šos gadus.

-Man pie pakaļas, atvainojos par savu leksiku, es gribu pazust un to arī darīšu.- zināju, ka atļāvos par daudz, bet es tāda vienkārši biju. Mani izmainīt nevarēja, ne tagad, kad mani pārņēma viss agrākais.

-Ok, ok, es aizveros, - viņa pacēla rokas gaisā it kā aizsargājoties. Negribeju būt pārāk skarba, bet viņa bija apnicīga.- Kura tev patīk?- viņa norādīja uz daudzajām kleitām.

 -Es nezinu, kleitas neesmu vilkusi ļoti sen. Tu saki, kas man piestāv.- es kleitās nemaz neorientējos. Man kleitas riebās, parastais apģērbs bija kāds krekliņš un džinsu bikses, tas arī viss.

- Sāksim ar zilo ar spīguļiem, - Viņa pacēla milzīgu kleitu. - Ģērbies!, - viņa tikai uzsauca man, izskatījās, ka šo kleitu vajadzēs palīdzēt uzvilkt.

Tā bija milzīga, tik liela, ka varētu tajā noslīkt, bet vēl nevarēju būt par to pārliecināta, jo nebiju to uzvilkusi.

Es sāku ģērbties nost,  visbeidzot biju tikusi līdz apakšveļai, tādēļ varēju vilkt mugurā kleitu.

- M.. - viņa gari novilka. Melisa palīdzēja man tikt tajā iekšā. Kleita izskatījās milzīga, es biju maza un smalka. - Ko domā? - viņa jautāja man.

-Pārāk liela priekš manis.- es noteicu. -Ko teiktu par to?- es norādīju uz zilu kleitu ar atkailinātu muguru. Tā izskatījās vienkāršāka un ne tik liela.

 - Lieliska izvēle, beidzot, - Viņa pasmaidīja. Ko meitene ar to bija domājusi? Viņa palīdzēja man novilkt grezno kleitu un uzvilkt zilo. 

Man nevajadzēja palīdzību, lai uzvilktu nākamo kleitu, bet viņa tāpat man palīdzēja un es neko tur nevarēju iebilst.

-Izskatās perfekti. Ko tu domā? - viņa vaicāja. Pats galvenais bija, lai tā derētu un pārējais bija mazsvarīgs.

-Ir labi.- es noteicu. Patiesībā, es nesapratu kā izskatījos. Man vienkārši jau bija apnicis mērīties. Lai arī neko īsti nebiju vilkusi, bet tas bija apnicīgi.

- Ok, dzen Danielu nost. Viņam vajag piemērīt smokingu, - Viņa noteicu un sāka likt atpakaļ kleitas, kas bija tik daudz, ka brīnījos, kur viņa tās ielika atpakaļ, jo maisi nemaz nebija tik daudz.

 -Labi.- es noteicu un izgāju no istabas. Aizgāju pakaļ Danielam, istabu nenācās ilgi meklēt, jo Daniels visu teica precīzi.

Es klusi iegāju istabā kā par brīnumu, Daniels tiešām gulēja. Miegā viņš izskatījās ļoti mierīgs un nevarēja izteikt savas piezīmes, kas, lai gan bija maz, bet bija asas un vienaldzības pilnas, tik aukstas.

Lai gan, ko es te runāju, es arī tāda agrāk biju, arī tagad tāda kļuvu, vienkārši vienaldzības pilna, bez sirds, bez dvēseles.

-Daniel, celies.- es viņu nemodināju uzmanīgi vienkārši noteicu, lai ceļas un viss. Nebija pelnījis labāku attieksmi.
- Ne tagad,- varēja dzirdēt, ka viņš tiešām gribēja gulēt, bet es viņam par spīti to neatļāvu, cilvēks nebija pelnījis.

-Daniel!-es nikni uzsaucu. -Mosties, pie velna.- man pilnīgi sāka skaust viņa saldais miegs. Es arī gribēju gulēt. Pat ļoti.

 - Ej prom. Man nāk miegs. - Tas nebija jauki no viņa puses. Bet viņš pats arī nebija jauks, nevienu reizi, kad biju ar viņu.

Es piegāju pie Daniela un pieskāros tieši zem ievainojuma. -Es teicu, celies.- man sāka trūkt pacietības. Lieki piebilst to, ka biju īpaši nepacietīga.

 - Beidz, - viņš pagriezās uz sāna un nopētīja mani. Jutos kā tāds apskates objekts. - Kurpju trūkst, bet tā ir labi, - Man nevajadzēja viņa novērtējumu, man vajadzēja, lai viņš iet lejā.

-Tevi sauc Melisa.- es nicīgi nošņācos. Tagad bija pienācis laiks, kad nožēloju, ka piekritu viņam. Es varēju visu uzzināt savādākā ceļā, vieglākā.

- Vēl nē, - Kā tas cilvēks mācēja mani kaitināt. Joprojām to apbrīnoju, parasti mani nokaitināt nebija tik viegli.

Daniels uzmeta sev uz pleciem segu un aizgāja apsēsties uz dīvāna. Vai viņš to darīja speciāli, tas ir, speciāli mani kaitināja?

-Labi, tad es eju teikt, ka neiesi, ja?-es aizgāju līdz durvīm. Man nepatika, ka man runāja pretī, un tieši to pašlaik darīja Daniels.

Es izgāju no istabas un cieši blakus man sekoja Daniels, biju uz viņu noskaitusies, šķita, ka ne uz vienu nebiju tā dusmojusies, kā uz viņu, bet bija arī par ko, vakardienu, šodienu, vārdu sakot, visu.

-Sveika, labi izskaties.- Daniels teica Melisai. Šķita, ka viņi pazīstami bija jau sen. Ne jau pēc šī teksta, bet pēc atmosfēras, kas šeit valdīja.

-Par tevi gan to nevarētu teikt.- Melisa noteica. Tas nebija jauki, bet neizskatījās, ka Daniels to ļoti ņēma vērā.

-Es laikam iešu.- es noteicu. Es sajutos lieka. Viņi bija pazīstami jau sen, bet es... es Melisu redzēju pirmo reizi, bet Danielu es redzēt negribēju.

-Vari palikt.- viņi abi to teica vienbalsīgi. Melisa par to palaida klusu smiekliņu, bet iespējams, ka Daniels to nemaz nedzirdēja, jo pat es to knapi dzirdēju.

-Daniel, es tev atstāju uzvalku. Un pārsien brūci, lai nesanāk ķibele, - viņa pamācoši noteica. - Beatrise tu to izdarīsi vai man? - viņa vaicājoši skatījās te uz viņu, bet tad uz mani. 

Es negribēju pārsiet Daniela brūci, jo zināju, ka tikai izdarīšu viņam sāpīgi, tas vēl vairāk pasliktinās mūsu abu attiecības. Te nu es atradu iemeslu nepārsiet brūci.

-Es to varētu izdarīt, bet... kleita.-es izlikos, ka negribēju to sasmērēt. Patiesībā, man bija vienalga vai to sasmērēt, vai arī nē, jo uz izstādi nemaz arī negribēju iet.

-Ai, tik tiešām!- viņa bija man noticējusi, kā jau es to paredzēju. Tikmēr Daniels bija jau sācis iet virtuves virzienā.

Es iegāzos iekšā gultā, man bija vienalga par to, ka kleita saburzīsies, tā bija tikai kleita un nekas vairāk. To varēja izgludināt, novilkt vai izdarīt jeb ko citu.

Es izdzirdēju, ka kāds nāca guļamistabas virzienā, uzreiz, pilnīgi ar palēcienu, izkāpu no gultas. Negribēju Daniela priekšā atrasties izgāzusies gultā, tā varēja būt arī Melisa, bet nevarēju būt par to pārliecināta.

-Es nu došos, Beatrise!- tā tomēr bija Melisa, kura nāca uz istabu. Jā, tas bija tikai loģiski, jo Danielam nebūtu tik klusi soļi.

-Labi, Melisa. Atā.- es noteicu un pasmaidīju, bet šoreiz pa īstam. Sen nebiju smaidījusi, precīzāk, biju tēlojusi smaidu.
- Atā. Veiksmi, - viņa man novēlēja un neveikli izvēlās no istabas ar saviem milzīgajiem un daudzajiem drēbju maisiem.

 -Tev palīdzēt?- es neveikli iejautājos, redzot to, kā viņa mocījās ar maisiem rokās. Šķita, ka viņa tūlīt nogāzīsies.

 - Es kaut kā pati gan jau, galvenais tikt līdz mašīnai. Tev nevajag nosmērēt kleitu. - Viņa ātri noteica un izlīda cauri durvīm. Skats bija diez gan amizants. Šķita, ka viņa steidzas, lai es tiešām viņai nepalīdzētu.

 -Nu labi.- es šaubīgi noteicu un aizgāju pie Daniela uz virtuvi. Viņš taču gribēja par kaut ko runāt. Man nevija ne jausmas par ko.

Klusi sāku iet uz virtuvi, cerēju, ka Daniels joprojām būs tur, jo nevēlējos staigāt pa visu māju un viņu meklēt.

- M? - Daniels pieklusināti jautāja, jo centās norīt tableti. Jau atkal, vēl vienu, cik tad var. Paliks slikti, bet tas nemaz nebūtu slikti, lai paliek.

-Tu gribēji par kaut ko runāt.- es noteicu. Mani interesēja, par ko gan viņš gribēja ar mani runāt. Bet es nemaz negribēju ar viņu runāt, tas bija dīvaini.

- Ak, jā, - viņš noteica. - Izstādes kārtība, sākums ir sasveicināšanās mazliet pavalkāsies ar mani. Pēc tam iet ievadruna un tad ļauju tev staigāt pa zāli un pētīt visu, bet turies manā tuvumā, - viņš to teica tik ātri, ka pati brīnījos, ka visu sapratu.

-Tici man, es neko negribēšu pētīt. Vienīgā doma manā prātā būs, kā ātrāk tikt no turienes prom.- līdz ar manu atmiņu atgriešanos, biju mainījusies arī es, bet pati to vēl līdz galam neapzinājos. Mani nekas neinteresēja.

- Labi, - viņš vienaldzīgi noteica. - Turies pa gabalu no Džordža Smita- vīrietis ap trīsdesmit ar brūnu matu ērkuli uz galvas, es tev parādīšu; Evas Mendesas, brunete, deviņpadsmit gadi, mācas tavā skolā; Kola Garmindera, ap trīsdesmit pieci gadi, būs lakatiņš ap kaklu, es tev parādīšu. Viņu ceļus nešķerso, jo tas nav labākais varinats, - viņš pat nemaz neskatījos uz mani, bet gan kaut kur ārā pa logu.

-Tad jau labāk turēties tev blakus.- es secināju. Varēja arī vispār uz šo pasākumu vienkārši neiet. Tas būtu visizdevīgāk, bet es jau biju visu norunājusi ar Danielu.

- Visādā ziņa jā. Es tagad iešu gulēt un ģērbties. Brauksim pēc divām stundām. Pamodināsi man pēc pusotras, -Viņš jau atkal ies gulēt, viņš bija gulējis tik ilgi, kā viņam tas jau neapriebās?

-Tu vēl iesi gulēt? Nopietni?- es neticīgi skatījos uz Danielu, organismam vēl nebija par daudz?

 - Es izdzēru jaunu devu ar pretsāpju zālēm. Viņam ir nepatīkams blakus efekts jeb miegainība, - Daniels paskaidroja. Blakusefekts tiešām nebija patīkams, bet nu tik...

-Labi. Bet nākamreiz mosties normāli, savādāk uzliešu tev virsū ūdeni, un pēc tam tikai neuzdrošinies mani nekur vainot.- es ātri noteicu, lai Daniels ātrāk varētu iet gulēt.

- Kā vēlies, - Viņš paņēma biezo segu no krēsla un uzreiz devās uz guļamistabu.