local-stats-pixel

Life is hard (35) BEIGAS5

Nākamajam stāstam jau ir idejas, bet nezinu, kad viņš tiks rakstīts.

Enjoy :)

Laiks paskrēja nemanot. Kāzas ir rīt. Kleita nopirkta, ēdiens pasūtīts, kūka arī. Viss saorganizēts, izņemot to, ka mana māte vēl nav ieradusies Latvijā. Ja viņa nebūs mana mūža vissvarīgākajā dienā kopā ar mani, es viņu norakšu.

Es satraucos. Ļoti. Bet tas ir patīkams satraukums.

Ārā snieg. Baznīcā būs auksti, bet tomēr skaisti.

- Kas labs ārā? - Olivers pienāca pie manis, kad stāvēju pie loga.

- Snieg.

- Tu vēl neesi pārdomājusi? - viņš mani apskāva no mugurpuses.

- Kā es varu kaut ko pārdomāt? Tu esi mana dzīve. Es tevi mīlu - lūk tā, pirmā reize, kad to pasaku.

- Es arī tevi mīlu, - viņš nočukstēja un noskūpstīja mani.

*No rīta*

Bļāviens. Aizgulējāmies. Piecēlāmies par pusstundu vēlāk kā vajadzēja.

Tagad mūs izšķirs. Redzēsimies tikai baznīcā.

- Atā, - es noteicu un devos ārā pa dzīvokļa durvīm. Tagad viņam ir divi stāvi. Mēs ieguldījām paprāvu summiņu, lai uztaisītu trepes, kas saista abus dzīvokļus.

Mani ietērpa manā baltajā kleitā, uztaisīja frizūru, neko dižu, tikai salokuja matus, un bija jau jābrauc tālāk.

Liels bija mans atvieglojums, kad redzēju, ka pie baznīcas ir mana māte. Kopš kura laika viņa smēķē?

Šeit bija visi - tēvs, māte, pamāte, Roberts, visi mūsu darbinieki un Olivera radi, un arī daži mūsu tuvākie draugi.

Ir laiks.

Es sažmiedzu pušķi. Iegāju telpā, kur notiek ceremonija. Visi piecēlās. Olivers smaidīja, likās, ka pat raud no laimes. Viss bija kā palēninājumā.

Es pat īsti neko neatceros, emocijas bija pārāk stipras. Atceros tikai brīdi, kad teicām jā vārdu. Un atceros to, ka mēs abi apraudājāmies.

- Piedod man par visu, Dārta. Es biju idiots, - tēvs man teica, kad dejojām kopīgo deju.

- Tas jau sen ir piedots, - es ar asarām acīs atteicu.

Pasākums turpinājās kādā viesu mājā, kurai pat neatceros nosaukumu. Dejas ilga līdz pieciem rītā, un vienīgais, ko spējām pēc tam darīt, ir gulēt.

*Pēc mēneša*

Es nevaru ne par ko sūdzēties. Mēs strīdamies reti. Viss, īstenībā, ir perfekti. Olivers ir co-diriģents kādā sieviešu korī. Viņš teica, lai neesmu greizsirdīga, visām tur ir kādi gadi četrdesmit.

Es? Es nezinu vai vēlos būt pediatrs. Varbūt tomēr vajadzēja kļūt par juristi. Vēl ir daži mēneši laika, lai izdomātu, ko vēlos darīt.

*Pēc vēlviena mēneša*

Februāris. Sveču mēnesis. Mēs esam ceļā uz mana tēva mājam. Viņa vairs nav. Mēs dodamies atvadīties no Filipa. Visas šīs dienas es tikai raudāju, neko vairāk es nespēju izdarīt. Kaut gan viņš bija idiots augstākajā pakāpē, viņš bija mans tēvs.

Bijam tikai dažus kilometrus no mājām. Tad mašīna saslīdēja. Mēs ietriecāmies kokā. Asinis visur. Elpot paliek arvien grūtāk un grūtāk. Un viss. Poof. Mūsu vairs nav, mūsu sirdis vairs nepukst. Tik vienkārši. Bet tajā pašā laikā tik sarežģīti.

Dzīve ir grūta.

Pasaulē pietika diriģentu un bagātu meiteņu, kas nezin, ko viņas vēlās dzīvē sasniegt.

Katrai dziesmai reiz pienāk beigas. Šoreiz tā bija mūsējā.

The end.

86 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000
Jau beigās;_;
0 0 atbildēt

Visvairāk mani pārsteidza stāsta beigas...  

0 0 atbildēt

Baigi sasteigtas beigas:D

0 0 atbildēt