Satraukums manī tikai aug un aug, un aug. Viņa vecākiem jābūt šeit kuru katru mirkli.
- Tu nesatraucies tik ļoti, - Olivers mani mierināja.
- Bet ja nu es viņiem nepatikšu, ko tad?
- Tad mēs brauksim dzīvot uz Meksiku, - viņš iesmējās.
- Es to nopietni domāju/
- Nebaidies, tā nebūs. Viņiem patīk muzikāli cilvēki.
Es spēju tikai pasmaidīt.
Es biju izcepusi kūku. Kas mani paslavēs?
Atskanēja zvans pie durvīm. Olivers devās tās atvērt.
Es piekārtoju galdu. Tad, kad es stresoju, man vajag aut ko knibināties vai darīt kaut ko.
- Manu puisīt, - tā laikam būs viņa mamma.
- Prieks tevi satikt, dēls, - tas laikam tētis. You don't say?
Ohh, viņi sāk uz istabas pusi.
- Mamma, tēt, Karīn, - viņš nostājās man blakus, aplika roku ap pleciem un uzrunāja savu ģimeni, - šī ir Dārta. Es jums par viņu stāstīju.
- Ak jā, - viņa mamma iesaucās, - tu esi vienīgā, par ko viņš runā, viņam muti pat nevar aizbāzt.
Es paskatījos uz Oliveru, viņš bija nosarcis.
- Tā ir mana mamma Kristīne, tētis Igors un māsa Karīna, - viņš turpināja iepazīšanās procesu.
Es gribēju tikai sarokoties, bet viņa mamma mani pirmā paspēja apskaut. Biju pārsteigta par tādu gājienu. Atturīgu un vēsu cilvēku ģimenēs tādu gājienu nemēdz būt. Uztraukums bija mazliet izgaisi. Viņam ir jauka ģimene.
Olivera skatapunkts
Es izmantoju izdevību, kad Dārta bija aizgājusi uz tualeti.
- Nu, kā jums viņa patīk?
- Viņa ir ļoti jauka, - visi kā viens atbildēja.
- Oliver, kas tas par gredzenu uz viņas zeltneša? - mamma jautāja. Es jau cerēju, ka viņa nav pamanījusi.
- Āaaam, nūu, tā gadījās. Vot, redzi, kā bija. Oo, rekur Dārta nāk, izstāstīsim kopā.
- Ko es palaidu garām? - viņa, neko ļaunu nedomājot, jautāja.
- Mīļā, nāc apsēdies.
- Mhm, labi, - viņa novilka.
- Mamma visu zinu, - es iečukstēju viņai ausī.
- Ups. Tāpat kaut kad tas būtu jāizstāsta, - viņa atčukstēja pretī.
- Mamm, tēt, Karīn, mēs precamies, - es to beidzot pateicu. Fūu, atvieglojums.
Tēta dakšiņa sastinga pusceļā uz muti, Karīna beidzot pacēla acis no telefona, bet mamma vienkārši saidīja, pirais šoks viņai jau bija garām.
- Kāds arī kaut ko teiks? - es jautāju.
- Apsveicu! - mamma iesaucās, apskrēja apkārt galdam un apskāva mūs abus.
Dārta bija apstulbusi.
- Pieradīsi, - es viņai klusām teicu
Viņa tikai pamāja ar galvu.
- Kad ir kāzas? - Karīna monotoni nojautāja.
- Mes tieši jūs gaidījām, lai varam nolemt, kurā datumā precēties, - es atbildēju.
- Nevajag neko stiept garumā. Ātri, ātri visu, lai nav jāciešās. Kā būtu ar novembra vidu? - mamma bija patīkami satraukta.
- Es negribu izjaukt neko, bet es biju domājusi, ka tas viss varētu notikt Ziemassvētkos, - Dārta nočiepstējās.
- Vai, tas ir vēl labāk. Kā es to neiedomājos?! Bet baznīcā vai zagsā?
Mēs par šo bijām runājuši.
- Baznīcā, - abi reizē noteicām.
Dārtas skatapunkts
*Vēlu, vēlu vakarā, kad esam novilkušies to my place*
- Tava mamma ir baigi enerģiska, - es teicu, klājot gultu.
- Ak tā?
- Tas jau nav nekas slikts.Tikai nepierasti, - es atteicu.
- Mhm. Es gribu gulēt, - Olivers nožāvājās.
- Un kā tev šķiet - kādēļ es to gultu klāju?
Olivers paraustīja plecus.
- Nāc, - es iegūlos gultā un pasaucu Oliveru.
Viņš arī paklausīgi atnāca.
- Atkal tev salst, - viņš noteica, kad sajuta, ka es trīcu.
- Nē, ko tu te izdomā? - es iesmējos.
