Taipus aizkariem – novakare: aizvien lietaina. Laikam lietainākā diena manā mūžā. Krūmi smagi šņāca, koku zari krāca. Tad nu mamma uzcepa pankūkas un pēc brīža pasniedza tās garšīgas, pa taisno no pannas.
- Mairīt, kā dieniņa pagāja?
- Ai, garlaiciga. Lietus mani “ieslēdza” mājās. Tik vien – kā uz brīdi iznest atkritumus uz kasti pagalma otrā galā.
- Ai, izmirki...
----------------
- Jā, biju pavisam slapja, kad ienācu. Bet: patīkami!
Mamma tagad drusku uztraucās: - Kā, patīkami? Lietus rada saaukstēšanos, ai- cik neprātīgi tā draselēt pa peļķēm.
- Bet man patika! Mammū- kā pa darbu gāja.
- Kā gāja? Nekādi! Nodežūrēju tukšā skolā. Laikam lietus dēļ bērni nenāca uz vasaras nodarbībām. Priekšniecība tāda neapsviedīga, kamdēļ turēt vaļā skolu, ja zināms- ka neviens nenāks? Un neatnāca. Es Tukumā bezmērķīgi dirnēju, būtu mājās sēdējusi – un kaut ko labu izdarījusi...
----------------
Mamma pasmagi nopūtās. - Kad vajag, tad esmu “uz izsaukumu”. Kad jāsamaksā par darbu, tad “man nav nekādas daļas”!
- Kaut ko jau maksā...
- Tur jau tā lieta, ka “kaut ko”. Valsts ne brīdi nedomā par skolotājām. Esam pamesti savam liktenim.
- Mammū, cik ilgi taisies tur atsēdēt darbā? Vai tad nekas cits jedzīgs dzīvē nav darāms?
- Ai, ko es savā pusmūžā ko jaunu izgudrošu? Man nav tās iespējas. Lai savu lietu iekustinātu, tur daudz naudas vajadzīgs. Man uz banku skriet, vai pie kādas paziņas- lai aizdod? Man rokas nolaižas, kad vēl izdzirdu par to birokrātiju! Mums, latviešiem, nav lemts.
- Bet mammū, es šodien lasīju modes žurnālus, kā tie modes dizaineri kaut kur tiek?
- Nu, viņiem, Mairīt – ir citas iespējas. Daudz naudas, daudz kontakti, un vispār citā valstī dzīvo. Ko mēs te Milzkalnē, meža vidū varam iesākt...
----------------
Noklusēju tālak. Mute man bija ciet, bet domas gan skrēja vaļā.
Patiešām, kamdēļ vieni kaut ko izdara, bet- citi žēlojas? Un turpina sēdēt uz iesildītiem dīvāniem. Liekas, kaut kad arī tagadējie monstri reiz bija pliki un nabagi, pirms sāka savu lietu. Gāja “ciemos” uz bankām? Hē- ko es pati sēžu sofā. Jau rīt aizbraukšu uz Tukumu un kaut kur parunāšos. Kas zina.
Tik tās idejas man nav, ar ko tad sākt!? It kā iespējas ir 1 000 000, bet reizē arī raudiens par latvietisko nabadzību nāk. Laikam jau neviens neko negrib darīt. Kamdēļ rīkoties, ja (kā pirmspensijas kaimiņš Kazimirs) varam aiziet pēc kāda pabalstiņa? Vai arī dzīvot (kā otrs kaimiņš Andris) uz mātes-pensionāres rēķina? Es nevaru iedomāties, kā es reiz uz savas mammas pensijas maka veģetēšu. Kaut kādas nepieņemamas vīzijas maisījās pa galvu.
-----------------
Bija jau pavēla novakare, bet bezgalīgie lietusmākoņi skandināja savu nebeidzamo lietus dziesmu. Mammas garšīgās pankūkas bija izbegušās, vien vientuļa ievārījumu burka dirnēja uz galda. Mamma arī- aizgāja uz vakara snaudu otrajā istabā. Es nu atkal viena...
Klusām ieslēdzu tele-”kasti”. Atkal uztrāpījos uz kādu “ziepju” seriālu. Garlaicīgi, tikpat garlaicīgi, kā ūdens skriešana par reni virs zem jumta malas. Atkal acis vērās ciet uz snaudu. Sakopojās domas, tostarp par to vienu gaišo epizodi dienas spirdzelīgajā lietū.
Pag- ienāca prātā doma par kādu mazu fotosesiju!
