Brienot cauri vakara lietusbāzmas peļķēm- Anita nonāca mājās. Brrr... vakars bija neizdevies, auksts. Dzīvokļa biedrene arī kaut kur aizklīdusi (vakar kaut ko runājās par pirmo randiņu, hāaa...). Kas cits atliek- kā mierīgi atlaisties un atpūsies pirms nākamās mācību un darba dienas.
Dzīvoklī no nez kādiem laikiem bija pa pusei nokvēpis, bet tomēr darboties kārtībā esošs kamīns. Malciņa arī stāvēja turpat līdzās. Vajadzetu iekurināt. To izdarīja, uguns jau pavisam drīz kvēloja un drusku gaismoja visu istabu, elektrību meitene tai vakarā neieslēdza.
Bija tik patīkami ieslīgt vienkāršajā sofā un ... snaudiens pats jau bija atnācis. Acis aizvēras, bet prāts līdz sapņiem tomēr nenonāca.
Atkal atgriezās vīzijas no dzīves Tukumā.
Tukuma draudzene Maira sarunās pie kafijas tases vairākas reizes sacīja: "Dari savu darbu, ja strādāsi otram- tad tā būs visu mūžu, un galā būs tik minimālā pensija un nožēla par izšķiesto dzīvi". Nez kā Mairai klajās tagad? Caur "skype" gan pa reizei sazinājās.
Bet ne par to domājās Anitas galvā, domas zibēja ap teicienu: "dari savu darbu!" Šie trīs vārdi jau labu laiku kā mantra dauzījās pa galvu.
DARI SAVU DARBU!
Vīzijas tālāk risinājās: kas tad ir MANS darbs? Jā, neviens te Skotijas ziemeļos neko priekšā neteiks. Viss jāizdomā pašai. Uhh... priekšā kādas klintis parādījās. Kā smags šķērslis, kas jāpārvar vai arī jāapiet apkārt. Apkārt apiet, tas savukārt prasa milzīgu laika patēriņu.
Tomēr - nu jau sapnī - Anita gāja. Un atkal lietus lija uz galvas, kājās bija zaļas sandales, kas atkal kļuva mitras un staipīgas. Ceļa gājums apgrūtinājās. Anita iestiga plūstošās smiltīs.
Un sapnis tas bija.
