Visumā sausa diena sanāca. Tiešā un pārnestā nozīmē. Un arī- te ir šā pastāsta pirmās daļas izskaņa.
Biju "Bankā Baltija", viss tur tā formali sanāca. Menedžere apskaidroja neliela sarunā: "bizness netiek taisīts pēc grāmatām. Tur viss jāiegūst pēc savas pieredzes...".
- Nu tad iešu pieredzi apgūt, - apgriezos un izgāju no šās bankas, kā izrādījās ... uz visiem laikiem.
Uz "Tranzīta Banku" vispār neaizgāju. Prāts nenesās. Ko tās bankas man dos- ja nu vienīgi kādu "gudru" padomu. Padomus es jau pati zinu. Un...
... aiziešu labāk pa mežu pavējoties.
-------------------
Mežs (tas starp Tukumu un Milzkalni) mani sagaidīja kā "savējo". Šalca savos nezināmos vārdos, šalca it kā vecmāmiņas teikumos...- Šeit un tagad, šeit un tagad, šeit un tagad, tagad, tagad, tagad, ... Nebija ko darīt, un lēnām turpināju ar kājām čāpot uz Milzkalni. Tā šoseja arīdzan bija tukša, masīna pa retam kādus puteķlus uzvirpināja.
------------------------------
Nekas tāds neatgadījās, lai tur kam pievērstu uzmanību. Lietus mākoņi arī neredzējās ap sauli. Sausa diena ar sausu atlikumu. Un mājās pusotras stundas laikā nonācu bez starpgadījumiem. Un arī brīvdienu nedēļas – pēdējā diena šī bija.
---------------------------------------
Mamma vakarā apjautājās... - Kā pagāja šīs brīdienas, ko uzzināji, ko apjauti, ko ieguvi.
- Laikam jau to: dari ko darīdama- dari to tūliņ un tagad. Iespējas iesākumā vienmēr ir nelielas, bet ar savu darbību es varu tās paplašināt.
- Jā, meitiņ. Tev dzīve tikai sākas. Ja man būtu tāda dzīve, es ... ai, ko būtu darījusi.
- Mammū, nekas nav beidzies. Arī Tev. Neskumsti, neraudi. Mums taču jaunas lietas sagaida.
- Ko nu mēs darītu viena bez otras...
- Un otra bez vienas...
------------------------------
Tajā, kā sanāca paskumjajā pēcpusdienā – es paņēmu rokās kādu pasaku grāmatu. Un tur pasakā trešais tēva dēls, kurš viens pats bija palaists pasaulē- ar tarbu nūjas galā, kas pārmesta par plecu, klīda pa mežu uz labu laimi. Līdz nonāca pie kādas muižiņas, kur dzīvoja kāds galīgi slinks muižniems. Neko šis muižnieks negribēja darīt, toties ar darbiem nežēlīgi apkrāmēja savus kalpus. Tad nu arī trešais tēva dēls iejūdzās darāmajā. Vienu vakaru muižnieks saka- Pa nakti ar spriguli izkul man kviešus! - Un ieveda labības šķūnī. Tur gubeņi bezgalīgā daudzumā. - Kul, es no rīta atnākšu pārbaudīt!
Trešais tēva dēls bija galīgi noskumis un... aizmiga turpat šķūnī. Sapnī atnāca briedulēns un teica: - Neskumsti, es pasaukšu savus brāļus no meža, un mēs visu izdarīsim.
Pamodās no rīta un nobrīnījās. Salmi stāvēja vienā pusē pie sienas, graudi maisos- pie otrās sienas. Viss bija padarīts. Arī muižkungam bija brīnums, bet nācās samaksāt nolīgto- 20 zelta dukātus.
----------------------------------
Sēdēju zem siltas segas, pasaku izlasīju un domāju: kad man kāds meža briedītis atnāks palīgā. Nav ne jausmas, palīdzība varbūt atnāks brīdī, kad vismazāk to gaidīšu. Laikam viss tomēr pašai būs jādara. Liela dzīve priekšā, rīt jābrauc uz Rīgu. Jāpastrādā vasaras praksē. Un tad jau arī rudens vairs nav aiz kalniem.
-----------------
Bija 1994. gads- un masīvi dramatiski notikumi tika vēl vēdījās gaisā. Sajūtas mijās ar nojautām, kaut kādas nezināmas pārvērtības brieda kā zemestrīces. Gaiss savādi viļņojās, savās spirālēs ieraujot ar manu likteni. "Ja nelocīsi savu dzīvi pati, tad dzīve mani locīs pēc saviem likumiem", šo izlasīju "Neatkarīgajā Cīņā". Dzīve locījās...
Par to turpmāk.
