Kad man jau sāka likties, ka viss būs kārtībā mai ar ziņām sāka bombardēt Marks. Viņš bija, es nezinu kur viņš bija bet man tas nelika mieru.
Bija trždiena, ārā kārtīgi lija un mēs ar Sofu sēdējām manas mājas terasē un dzērām tēju ar cepumiem. Vēl mēs arī smējāmies, laikam par visu.
Pagalma galā es redzēju kādu stāvam, kādu tumšu stāvu, kas mūs vēroja.
-Sof, man ir auksti. Ejam iekšā? - es bažīgi sacīju
-Labi, kas noticis? -viņa lēnā piecēlās
-Nekas man vienkārši palika auksti. - paliku pie sava, es negribēju uztraukt Sofu, jo varbūt man tikai rādījās.
Mēs ātri iegājām mājā un es aizslēdzu durvis, aizbildnoties ar to ka vējsš var tās atpūst vaļā un tamlīdzīgi.
Vēlāk vēl pēc laika paskatījos pa logu uz to vietu kur atradās stāvs, bet tā vairs nebija. Nopētīju visu pagalmu un nomierinājos, nu vismaz mazliet.
Tā nu mēs turpmāko vakaru pavadījām mājā un skatījāmies filmas, līdz beidzot mēs aizgājām gulēt.
Mani pamodināja zvans pie durvīm.
Mammai taču ir atslēgas, bet varbūt viņa tās aizmirsa.
Klusām uz pirkstgaliem, lai nepamodinātu Sofu aizgāju atvērt durvis.
-Sveika. - man teica kāda pazīstama balss. Bet kāmēr es vel virināju aizmigušos plakstiņus man kāds iesita pa galvu. Un es atslēdzos.
