local-stats-pixel fb-conv-api

Lietus Asaras [Prologs]4

119 0

Cauri loga rūtij iespīd vēlā vakara saule, šaurajā viesistabā ielaižot neko nesakošus gaismas starus. Gaiss ir silts un kluss, tajā gandrīz nemanāmi putekļi mij lēnu deju. Man nav spēka pat ieelpot, bet sažņaudzot dūres es pieceļos sēdus un ļauju adītajai segai noslīdēt uz tumšās koka grīdas. Mazais, vēlās saules sasildītais dzīvoklis ir kluss, māte droši vien redzot, ka esmu aizmigusi, ir izgājusi uz savu studiju. Šo mēnešu laikā, aprūpējot mani, viņai nav bijis daudz laika sev, taču lai cik ļoti es būtu centusies iebilst un pārliecināt viņu, ka viņa drīkst mani atstāt un iet gleznot kaut vai uz stundu, viņa zin, ka laiks iet uz beigām. Jūra mani rauj aizvien dziļāk sevī un pavisam drīz es būšu tikai baltas putas un melni viļņi, kuri sitās pret klintīm.

Ar smagu izelpu es atslīdu atpakaļ gaišajā dīvānā un ar plaukstu sataustu uz grīdas atstātās zāles, rūpīgi saliktas mazā plastmasas trauciņā. Viens. Divi. Trīs. Četri. Tās pazūd manī pārlieku viegli. Norīstos un uz baltā dīvāna atstāju nodevīgu asaru līniju.

No trauslā miega mani iztraucē asi klauvējieni pie ārdurvīm. Saule ir gandrīz norietējusi, dzīvoklis slīgst maigi sārtā nokrāsā. Māte tā nevarētu būt, viņai vienmēr ir atslēgas.

Pieceļos un galvai nepatīkami griežoties, šķērsojot visu viesistabu, lēni eju uz durvju pusi. Soļi ir nestabili un nedroši, tos pavada aizturētas sāpju izelpas. Pirms atslēdzu durvis, ielūkojos šaurajā spogulī pie gaiteņa sienas. To visā garumā ir iezīmējusi gara plaisa, kas atgādina lietus lāsi, kad tā vientuļi slīd gar loga rūti. Es sevi vairs nepazīstu. Manu seju ieskauj viegli sārtā krēsla un savāda atblāzma, ko sevī nekad iepriekš neesmu redzējusi. Es esmu padevusies. Šaurie pleci, tērpti vairākas dienas nemazgātajā t-kreklā ir salīkuši, vaibsti ir nedzīvi un acis- skumjas un trulas. Manī vairs nav nekā, kas atgādinātu veco Sāru. Vasarasraibumi uz smalkā deguna un vaigiem, netikuši tiešā saules gaismā, ir izbalējuši un palikusi vien vāja nojausma par to eksistenci, kādreiz pilnīgās un sārtās lūpas tagad ir sausas un atgādina rudens lapas pirmajā salnā.

Atslēdzu durvis un paveroties augšup sastingstu. Man pretī stāv jauns vīrietis, porcelāna bāliem, gludiem sejas vaibstiem, pilnīgi veidotām lūpām, tumsas melniem, viegli viļņainiem matiem un dūmakainām, neizprotamām acīm. Tās atgādina debesis negaisa laikā un jūru, kad tā kliedzot sitās pret melnajām klintīm.

- Sveika, - jaunais vīrietis ielūkojās manī un uzrunā mani klusā, viegli aizsmakušā balsī. - Vai Džanīna ir mājās? - apstulbusi veros viņā un esmu aizmirsusi elpot. Tērpts pilnīgi parastās, melnās džinsa biksēs un rūtotā kreklā viņš izskatās kā no pilnīgi citas pasaules. - Man viņai ir jāiedod šī glezna. - norādijis uz padusē pasisto, lielo audekla gabalu, viņš viegli pieliec galvu, gaidot manu atbildi. Nervozi atglaužu matus un paveru lūpas, taču no tām nenāk skaņa. Varbūt pie vainas ir tas, ka uz skolu neesmu gājusi vairākus mēnešus, varbūt tas, ka jau ilgi neesmu bijusi saskarsmē ar citiem, bet es jūtos kā aplieta ar ledaini aukstu ūdeni.

- Viņas te nav. - mana balss atgādina auksta rudens vēja čukstus. Tā ir sausa un nepatīkama. - Laikam aizgāja uz studiju. - nervozi papildinu un sajūtot kaklā sāpes, novēršos un cenšos elpot mierīgi un dziļi. – Kas tu esi? –

- Es esmu Tomass, tava māte man māca gleznot. – viņš pasmaida ar lūpas kaktiņu, vaigā ļaujot parādīties acij gandrīz nemanāmai bedrītei. – Es atnākšu rīt, Sāra, man viņu vajag satikt. – vairs neko nesakot, viņš uzmet man dūmakainu skatienu un pagriezies aiziet, pametot mani vienu durvju ailē.

119 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
mmmm... gaidu nākamo!
4 0 atbildēt

Viss jau ir ļoti jauki un skaisti, bet vai tu man nevarētu paskaidrot, kas ir "dūmakains skatiens"?

Es zinu, ka konkrētā veidā uzkrāsojot acis, šo acu ēnu salikumu sauc par "dūmakainajām acīm" (smokey eyes), bet šajā kontekstā es domu nesapratu.

1 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt