Pēc gada
Es stāvu pie pelēkā kapakmens, ar sirdi, smagāku par visiem akmeņiem. Es notraušu sniegu un pārbraucu ar pirkstiem akmenī iegravētajiem vārdiem, kurus zinu no galvas. Būtu pārāk klišejiski uzrakstīt, ka viņš bija labs dēls vai draugs, tāpēc, es izvēlējos Liama paša rakstītus vārdus, kas bija vieni no pēdējiem vārdiem pirms viņa nāves. Es tos izvēlējos, jo Liams bija rakstnieks, jo viņš bija viņa vārdi.
Dvēsele par putnu pārvērtusies,
kas lido uz sauli,
kas tic, kas cer
un mīl...
Es aizdedzu sveces un, skatoties to liesmās, domāju par mūsu dzīvi. Ir pagājis tieši gads, kopš viņa vairs nav man blakus, taču es viņu tāpat jūtu. Ir tik viegli aizvērt acis un iedomāties, ka viņš ir man blakus. Ir tik viegli iedomāties, ka viņš klausās. Es apsolu sev, ka šodien ir pēdējā reize, kad es runāju ar viņu. Es ļauju noritēt vienai asarai un domās ieskatos puiša sudrabotajās acīs.
Es sev solīju, ka vairs nekad nevienu nemīlēšu, Liam. Bet es lauzu šo solījumu. Un ne tikai lauzu, bet simtkārtīgi. Un ar cilvēku, kuru nekad nebūtu gaidījusi. Es teicu, ka Džeisons man toreiz salauza sirdi, bet tas bija tikai kā kaķa skrāpējums. Tas nebija nekas.
Kopā ar tevi, es ietinos neprāta miglā, no kuras šķiet neiespējami tikt cauri. Kopā ar tevi, es sasniedzu visaugtākās virsotne. Es nezināju, ka ir iespējams būt tik laimīgai un nelaimīgai vienlaikus.
Es tikai tagad saprotu, kas ir mīlestība. Tagad es saprotu, kā tas ir, kad tevi mīl bez nosacījumiem. Džeisons teica, ka mani dievina, bet es nekad negribēju būt dievināta. Tikai mīlēta.
Es piedevu Džeisonam, lai gan tu droši vien domātu, ka tas ir nepareizi. Man likās, ka nesīšu šo naidu sirdī mūžam, bet es viņam piedevu. Es nekad negribu viņu redzēt un nekad negribu par viņu domāt, tieši tāpēc man bija no viņa jāatbrīvojas pavisam, un vienīgais veids, kā to var izdarīt, ir piedošana. Es sapratu, ka arī viņš galu galā ir cilvēks, kuru apstākļi padarīja ļaunu. Viņš nebija pietiekami stiprs.
Liesmas man pieskārās divas reizes. Pirmajā reizē, kad es gandrīz sadegu ugunsgrēkā un otru reizi, kad satiku tevi. Un abas reizes tās mani iznīcināja līdz pašiem pamatiem.
Liam, es priecājos par visu, kas mums bija, bet es tikai vēlos, kaut mums būtu bijis mazliet vairāk laika. Trīs gadi noteikti nebija pietiekami. Kā es gribētu, lai mēs būtu bijuši kopā jau no pirmā kursa. Es dažreiz domāju par to, kā būtu, ja mēs būtu izlaiduši visu strīdēšanos un naidu vienam uz otru. Varbūt tad, tas nebūtu bijis tāpat. Varbūt tad, tas nebūtu bijis tik skaisti, kaislīgi vai patiesi.
Man nepatīk lietot tādus vārdus, bet man šķiet, ka tas bija liktenis, kas saveda mūs kopā un liktenis, kas izšķīra. Bez tevis, mana pasaule ir tukša un auksta. Bez tevis liekas, ka ir tikai bezgalīga tumsa, kas visu aprij. Dzīve bez tevis, ir absolūta agonija.
Bet esmu pateicīga par visu, par katru sekundi, ko pavadījām kopā. Jo tu iededzi manā pasaulē gaismu un mainīji mani pašos pamatos. Tu mani iznīcināji un par to, es tevi ienīstu. Liam, es tevi tik ļoti ienīstu, jo tu nomiri un atstāji mani vienu pašu.
Varbūt tu man tiki dots, lai es kaut ko mācītos. Lai es mācītos mīlēt, piedot un saprast. Es tev teicu, ka tu ienāci manā dzīvē kā glābējs, bet tu teici, ka es izglābu tevi. Varbūt mēs izglābām viens otru. Varbūt vienīgais iemesls, kāpēc cilvēkiem ir jābūt kopā, ir lai mācītos viens no otra un iegūtu pieredzi.
Man nebija lemts tevi paturēt mūžam, bet tas nenozīmē, ka neesmu pateicīga, ka tu man biji. Ja man tiktu dota iespēja sākt dzīvi no jauna, arī tad, es neko nemainītu, pat ja man atkal būtu jāizjūt visas sāpes un tavs zaudējums, jo tu man biji vismaz uz neilgu laiku. Es labprātīgi atļautu tev vēlreiz sevi iznīcināt, jo tas, ka mums bija šis laiks kopā, nozīmē visu.
Bet vismaz man ir Betānija. Viņa ir tuvākais tev, kas man ir. Viņai ir tavas acis Liam, tavs smaids. Un viņa izturas tāpat kā tu. Viņa stūrgalvīga, bet kaislīga. Un par spīti viņas ārienei, viņa ir visjūtīgākais cilvēks, ko zinu. Tava māsa ļoti pārdzīvo tavu nāvi, bet viņa ir stipra kā klints. Es katru dienu pateicos, ka man ir viņa, jo lai gan man sāp tad, kad es skatos uz viņu, man ir kāds, kura dēļ, dzīvot.
Tu gribēji, lai man ir kāds balsts, tad kad tu aiziesi un man tāds ir uzradies. Es esmu pavisam atjaunojusi kontaktus ar savu māsu Eniju, kura mani visu laiku uzmundrina. Ar savu ģimeni gan vēl neesmu tikusies, bet visam ir savs laiks. Man ir ticība, ka kādreiz mēs piedosim viens otram.
Lai gan tev Brendons nekad nav paticis, arī viņš mani balsta un kaut kāda iemesla pēc, man ir sajūta, ka viņš man blakus būs vienmēr. Arī Railija ir man bieži blakus. Tava nāve meiteni ļoti mainīja, jo viņa tevi mīlēja vairāk nekā lika manīt. Jūs pazināt viens otru visilgāk un tagad meitenei ļoti pietrūkst sava labākā drauga. Viņa pazaudēja savs krāsas.
Liam, tu teici, ka tavs tēvs ir monstrs, bet varbūt arī viņš ir tikai dziļi sāpināts vīrietis, kas noslīka savā izmisumā, kad nomira tava mamma. Tam, ko viņš darīja, nav attaisnojuma, bet varbūt viņš kādreiz mainīsies. Es redzēju viņu bērēs, lai gan tikai no attāluma. Es zinu, ka viņš to nožēlo. Vīrietis katru mēnesi uz manu kontu pārskaita ievērojumu naudas summu, kurai gan es neesmu pieskārusies, jo mēs iztiekam gluži labi. Es to taupu Betānijas koledžas maksai. Man šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā viņš prot pateikt – piedod. Varbūt kādreiz viņš satiksies ar Betāniju.
Ir tik daudz cilvēku, kas tevi mīlēja, jo tu biji tik īpašs. Viņi visi man palīdz.
Tā bija dāvana un lāsts mīlēt tevi. Jo viskaistākās un visbriesmīgākās lietas manā dzīvē, notika pateicoties tev.
AK, Dievs, kā es gribētu, lai tu esi šeit un mani apskautu. Bet es esmu tik viena, un man tik mežonīgi sāp. Tas ir, it kā mani kāds grieztu gabalos katru dienu, plēstu ādu nost pa mazam gabaliņam. Bet sakožu zobus un paciešu.
Katru dienu es tevi ienīstu un mīlu mazdrusciņ mazāk. Vismaz es sev tā mēģinu ieskaidrot. Bet tā nav gluži patiesība.
Liam, mans dvēseles radiniek, man tevi ir jālaiž vaļā. Protams, es tevi vienmēr mīlēšu. bet man ir jādzīvo. Viņas dēļ. Ja viņas nebūtu, tad es neesmu pārliecināta, ka izturētu. Ja viņas nebūtu, tad es tev varbūt sekotu. Bet es cīnīšos, lai tavai māsai ir vislabākā dzīve, kādu viņa ir pelnījusi.
Man likās, ka tava nāve mani salauzīs, un, jā tā arī notika, jo šis gads ir bijis briesmīgs, taču es cenšos. Es pārvēršu savu izmisumu un agoniju spēkā. Es cīnos katru dienu, lai noturētos virs ūdens. Es zinu, ka es esmu stipra.
Liam, es mīlu tevi.
Mūžam.
.
.
.
Eiva Kingstone
Cīņa ar liesmām
Veltījums Liamam.
Tu man iemācīji mīlēt un dzīvot.
Evija sēdēja dārza šūpoles, šūpodama kājas un mēģinādama izlemt, kā lai šo bezkrāsaino pēcpusdienu padara krāsaināku. Viņai itin nemaz nenāca prātā, ka drīz tajā ienāks kāds, kas mainīs viņu līdz pašiem pamatiem.
