Liams
-Labrīt guļava! – Es iečukstu Eivai ausī. Meitene saraujas. Pēdējais mēnesis, kopš Džeisons ir iesēdināts, nav bijušas īpaši spožs. Viņa gan visu laiku ir palikusi pie manis pa nakti, bet es neesmu viņai pieskāries, jo katru reizi, kad to daru, viņa saraujas un sastingst. Es nolamāju Džeisonu visos iespējamos vārdos. Mēs guļam vienā gultā, bet katrs savā gultas galā. Kad es ieminējos, ka es varu gulēt otrā istabā, vai viņa var palikt kojās, meitene man paskaidroja, ka negrib palikt viena un viņai vajag tikai nedaudz laika.
Mana brūce ir gandrīz sadzijusi, un esmu atsācis boksēties, jo manī atkal ir atgriezušās dusmas. Es dusmojos, ka es nepieliku punktu Džeisona nožēlojamajai eksistencei. Es cītīgi sekoju līdzi viņa tiesāšanās procesam un ceru, ka viņš dabūs mūža ieslodzījumu.
Eiva arī īpaši nerunā. Es zinu, ka tas, ko mēs runājām slimnīcā mūs abus nobiedēja, un tāpēc mēs esam nedaudz distancējušies viens no otra. Mēs abi ejam kopā uz lekcijām, ēdam kopā, dzīvojam abi kopā manā dzīvoklī, jo kojās viņa nav atgriezusies, bet ir tāda sajūta, ka starp mums kaut kas ir mainījies un starp mums plešas tukšums, ko radīja Džeisonsa atgriešanās.
Es cenšos meiteni saprast, es cenšos dot viņai laiku, un ceru, ka kaut kas ies uz labo pusi. Es saprotu, ka Džeisons viņu tā nobiedēja un viņam ir tāda vara pār meiteni, ka viņa no pārdzīvojumiem ir ierāvusies dziļi sevī, jo lielāko daļu laika, viņa, sarāvusies kamoliņā, pavada, rakstot un ķēpājoties kladē. Man kaut kāda iemesla dēļ šķiet, ka meitene kaut ko slēpj no manis. Ja kaut kas nemainīsies mēs pavisam attālināsimies, un no tā es baidos visvairāk.
Kādu brīdi es nesapratu, kā lai viņu sauc, par Eivu vai Eviju, bet viņa man paskaidroja, ka Evija sadega ugunsgrēkā pirms trīs gadiem. Vārds Eiva ir atvasināts no cita vārda, kas nozīmē, dzīvību, tāpēc viņa ir Eiva, nevis Evija. Arī man šķiet, ka šis vārds meitenei piestāv labāk.
Man nav vārdu, kas viņai liktu justies labāk, vai izvilktu meiteni no bedres, un par to, es sevi šaustu.
-Mums ir jāiet uz lekciju, - es jau skaļāk saku. Eiva sagrozās un atver acis. Tās ieskatās dziļi manējās, un redzu, ka viņa manī atrod mierinājumu no murgiem, kas katru nakti viņu vajā, taču ne pietiekami, lai izbeigtu viņas sāpes. Eiva pamāj ar galvu un aizver acis. Es smagi nopūšos un pieceļos no gultas, kad mani aptur viņas balss.
-Piedod, Liam, - viņa nočukst.
-Par ko tad? – es apmulstu un pagriežos, lai uz viņu paskatītos. Meitene ir piecēlusies sēdus, un viņas izspūruši mati slejas uz visām pusēm.
-Par to, ka es esmu tāda, kā es esmu. Par to, ka es netieku ar sevi galā. Par to, ka es tevi atraidu. Bet es gribu, lai tu zini, ka tas, ka tu esi bijis tik pacietīgs un saprotošs, nozīmē vairāk nekā tu domā, - Eiva klusi nosaka un paberzē pieri. – Liam, es tavā vietā jau sen būtu aizbēgusi no tādas, kā manis, un es tikai gribu pateikt paldies, ka tu esi palicis. Es apsolu, ka es tikšu ar sevi galā, man tikai vajag nedaudz laika.
Meitene, it kā nebūtu pilnīgi pārliecināta, izstiepj roku uz priekšu, it kā aicinot mani sev tuvāk. Es lēnām tuvojos viņai, apsēžos uz gultas un gaidu, ko viņa darīs. Es zinu, ka pirmais solis ir jāsper viņai.
Eiva vairākas reizes dziļi ieelpo, bet tad pabīdās man tuvāk un apvij rokas man ap kaklu. Viņa ir tik silta un maiga, un man tik ļoti pietrūka viņas apskāvienu. Es aplieku rokas arī viņai apkārt pavisam mierinošā veidā, un viņa neatraujas. Mana sirds sitās tik ļoti, it kā tā būtu pirmā reize, kad meiteni apskauju. Es zinu, ka tas nav nekas īpašs, bet tas ir solis uz priekšu un zinu, ka mums viss būs labi. Mēs tiksim tam pāri.
likās nedaudz kā stāsta beigas, bet laikam gaidāms vēl kaut kas 