-Tagad es esmu aizvainots, -Liams nopūšas un aizver acis. Es tik tikko atturos, lai nepalūgtu, lai viņš tās atver. Esmu noilgojusies pēc viņa acīm un tā, kā viņš uz mani skatās. Puisis ir bāls un noguris. Uz viņa sejas dažviet ir zilumi un pirkstu kauliņi nobrāzti.
Es vēl joprojām nespēju noticēt tam, ko viņam nācās darīt, lai Džeisons nonāktu cietumā. Patiesībā tas vēl joprojām nešķiet reāls. Man liekas, ka kuru katru brīdi, viņš uzradīsies un mani aizvedīs prom. Es ienīstu Džeisonu tik ļoti, ka tikai iedomājoties par viņu, man paliek slikti, bet tagad es spēju domāt tikai par Liamu un to, ka viņš ir ievainots manis dēļ.
-Kāpēc? – Es pavisam viegli pieskaros viņa sejai vietā, kur sāk veidoties pamatīgs zilums.
-Tāpēc, ka tu domā, ka tu neesi man pietiekami svarīga. Kāpēc tu šaubies par to, kā es jūtos? – viņš maigi vaicā.
-Jo varbūt sirds dziļumos man liekas, ka es neesmu to pelnījusi. Es neesmu pelnījusi būt mīlēta. Es neesmu pietiekami laba, skaista un īpaša. Es neesmu bijusi laba meita, māsa un draudzene nevienam. Es neesmu labs cilvēks. Es brīvajā laikā nepalīdzu trūcīgajiem, es nesmaidu katram pretimnācējam. Es neesmu jauka. Es sastāvu no dusmām, aizvainojuma, naida, skumjām un vientulības. Man nerūp cilvēki. Man ir vienaldzīgi gandrīz visi. Es neesmu pelnījusi tavu mīlestību, jo es neesmu laba, Liam. Turklāt, es lielāko daļu laika izturos briesmīgi arī pret tevi. Varbūt tāpēc es biju ar mieru dzīvot kopā ar ... , jo man liekas, ka esmu pelnījusi tikai to., - es atzīstos, nolaidusi acis un blenžot sienā.
Kādu brīdi puisis klusē, bet tad viņš paceļ manu zodu un piespiež mani ieskatīties viņam acīs. Tās ir siltas un saprotošas, un tajās es redzu tikai mīlestību pret mani, ko es neesmu pelnījusi.
-Mana mīļā, kā tu vari domāt tik briesmīgas domas par sevi? Protams, ka tu esi pelnījusi mīlestību. Es bieži vien domāju par to, vai es esmu pelnījis tevi, jo neesmu nekāds saulstariņš, bet, ja tā padomā, tad mēs esam piemēroti viens otram, jo mēs abi esam savā ziņā salauzti. Tu varbūt neesi skaistākā meitene visā pasaulē, bet tu esi visskaistākā man. Nu neesi vislabākā meita vai draudzene, bet tu esi vislabākā man. Vai tu esi redzējusi, ka es palīdzu trūcīgajiem? Es arī neesmu īpaši labs cilvēks, bet tas tev netraucē mani mīlēt. Varbūt tev nerūp visi cilvēki, bet, kad tev kāds ir svarīgs, tad tu viņiem atdot visu. Varbūt tu sastāvi no šīm lietām, bet tevī ir tik daudz kā vairāk, tikai tu to sevī neredzi. Tu esi kaislīga, spēcīga, dāsna pret tiem, kas tev ir svarīgi. Turklāt es varu sāk saukt iemeslus, kāpēc es neesmu tevi pelnījis. Es arī neesmu labs. Es neesmu labsirdīgs, godīgs vai žēlsirdīgs. Es darītu visu, lai pasargātu tos, kas man ir svarīgi, lai kurš ciestu. Dažreiz vienkārši ir jāpārstāj domāt par to, kurš ko ir pelnījis.
Kādu brīdi es skatos uz puisi un nesaprotu, ko lai saka, jo es esmu tik dziļi aizkustināta, bet mana otra puse šaubās par šo vārdu patiesību. Kā nekā viņš arī ir rakstnieks. Viņam ir jāprot teikt skaistus vārdus, viņam ir jāprot melot. Tomēr, skatoties viņa acīs, es neredzu nevienu pierādījumu, ka vārdi, ko viņš teica, bija meli.
Es neesmu meitene, kas sajūsminās par lieliem romantiskiem žestiem vai skaistiem vārdiem. Vienmēr filmās vai grāmatas, kad galvenie varoņi viens otram atzīstās lielajās jūtās, es vaibstos un izlaižu tās daļas, bet kad kāds tev to pasaka dzīvē, tā ir pavisam cita sajūta. To nevar aprakstīt nekādos vārdos. Tā sajūta, ka kāds tevi mīl tieši tādu, kāds tu esi ir sirreāla.
Mēs abi skatāmies viens otram acīs un, šķiet, pirmo reizi dzīvē es nešaubos. Es nedomāju. Es neanalizēju. Es nebaidos. Es jūtu.
